Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikā norisinājās nu jau tradicionālās «Emocionālās veselības nedēļas» lekcijas, kurās speciālisti mudināja klātesošos aizdomāties par savstarpējām attiecībām un, jo īpaši, par lietām, kuras būtu jāņem vērā, lai mūsu bērni augtu un veidotos par pilnvērtīgām un pašpietiekamām personībām.
Vecumposms, kas papildus rūpes sagādā pat zinošiem vecākiem, visticamāk, ir pusaudža vecums. Par to, kādus uzdevumus šai laikā jārisina pašam jaunietim un kā uz to visu reaģēt pieaugušajiem, kādās situācijās būt īpaši uzmanīgiem, šoreiz pastāstīja ārste-psihoterapeite Baiba Gerharde.
Personība veidojas mūža garumā
No it kā agrāk paklausīga bērnudārznieka un pēc tam – no kārtīga skolnieka ap gadiem 11 sāk veidoties spurainais pusaudzis, kam laika posmā līdz pat aptuveni 19 gadiem vajadzētu prast atraisīties no vecākiem un izveidoties par patstāvīgu personību. “Tas nozīmē – nepieciešams atrast, iepazīt sevi, domāt par to, kas es esmu, kas man patīk, kas – nepatīk, kādu dzīvi vēlos dzīvot, kāds kļūt. To sauc par individualizācijas procesu, kas turpinās visu cilvēka dzīves laiku, tomēr pusaudžu vecumā ir īpaši aktuāls. Kad bērns piedzimst – pirmie seši mēneši ir laiks, lai izveidotu attiecības ar mammu jeb simbiozi. Nākamo trīs gadu laikā bērns sāk apzināties, ka ir kaut kas atšķirīgs, un šis laika posms tiek veltīts, lai no mammas atdalītos, bet līdz 18 gadiem – mērķis ir jau atdalīties, aiziet no ģimenes vispār. Līdz ar to kļūšana par individuālu, neatkarīgu personu ir visai garš posms,” skaidro B. Gerharde. Tas gan nenozīmējot, uzskata ārste, ka pusaudžu vecums jauniešiem būtu īstais laiks, kad sākt, piemēram, kopdzīvi ar savu seksa partneri. “Var, protams, būt tā, ka, jo tuvāk 18 gadiem, jo jaunietis vairāk to vēlas un ir pārliecināts, ka ar visu var tikt galā pats. Tomēr realitāte bieži vien ir savādāka un šajā vecumā tas nereti vēl arvien ir par grūtu,” – skaidro ārste. Dzīvē to var novērot, salīdzinot, piemēram, jaunos studentus un arodskolu audzēkņus, kas mācību laikā dzīvo kopmītnēs. Proti, ja studenti diezgan ātri aprod ar dzīvi vienaudžu vidū un, ļoti iespējams, ātrāk kļūst neatkarīgi, retāk brauc uz mājām, tad gados jaunākajiem arodskolu audzēkņiem šis process ir smagāks – viņi vairāk ilgojas pēc mājām, viņiem ir grūtāk risināt attiecību konfliktus, tikt galā ar sadzīves problēmām u. tml. Rezultātā – ja jaunietim spiestā kārtā ātrāk jākļūst pieaugušam, ir lielākas iespējas, ka viņš aiziet kādos nebūt neceļos. “Personības teoriju pamatlicējs Z. Freids gan uzskatīja, ka ar pusaudžu periodu cilvēka attīstība ir beigusies un viņš jau 18 gados ir kļuvis par neatkarīgu, seksuālu būtni. Pēc tam nekas ievērības cienīgs vairs nenotiekot. Tomēr vēlākie autori uzskata un arī mūsdienu koncepcija ir tāda, ka personība attīstās visu dzīvi. Arī 30 un 40 gadu krīze, aiziešana pensijā ir personības attīstības daļa, un pat, ja kādā brīdī tā ir iestrēgusi, attīstība vienmēr var atsākties – nekas šai ziņā nav pabeigts, zaudēts, neatgriezenisks,” uzsver B. Gerharde.
Vairāk lasiet ceturtdienas, 26. septembra, laikrakstā ŠEIT!
