Izglītības ministrija rosinājusi pieņemt noteikumus, ar kuriem aizliegtu skolās uzturēties bērniem, kas apdraud citu skolēnu dzīvību un veselību. Agresīvie lai mācās mājās un sabiedrībā nerādās!
Nu, redz, cik skaisti, beidzot ir apstiprinājies jau tautas novērojumos un vēstures pieredzē daudzinātais – nav cilvēku, nav problēmu; no acīm prom – no sirds laukā. Arī Pasaules bankas pētījumos taču secināts – veselības aprūpes centrā mums nav ne slims, ne vesels cilvēks, bet bezpersoniska "aprūpe" un tikpat nosacīta "medicīna". Bet izglītības sistēmas centrālā "persona" mums acīmredzot ir pati… sistēma. Tā, piemēram, ir gatava no ES un valsts budžeta (par mūsu pašu naudu) finansēt simtiem nevajadzīgu augstskolu programmu, modernizēt mācību iestādes, realizēt visvisādus projektus un pamazām vien atbrīvoties no visiem iespējamiem traucēkļiem. Un kas gan varētu šo sistēmu, kam izglītība vārdā, īpaši traucēt? Pareizi, grūti audzināmie, izglītojamie un mācāmie! Un, ja tā labi padomā, kādā dzīves posmā taču šai grūti audzināmo kārtā var nonākt ikviens nenobriedis indivīds, tāpēc… Jā, principā šie noteikumi varētu modificēties līdz situācijai, ka skolai būtu pieņemami tikai daži, atsevišķi īpaši melanholiski topošie pilsoņi… vai vēl labāk – tikai tie, kas īsi pirms vai jau pēc pensijas vecumā startētu mūžizglītības programmā…
Šajā slejā ir daudz par maz vietas, lai pateiktu visu, ko domāju par konkrēto lēmumu un mūsu sabiedrības kopējo attieksmi pret bērniem. Nevaru arī uzskaitīt visus tos zināmos gadījumus, kuri apliecina – mūsu sabiedrība, tai skaitā skola, arī bērnudārzs (ar dažu labu mūžam aurojošu un neapmierinātu, indīgas piezīmes izsakošu audzinātāju, skolotāju) un nereti arī ģimene ar reti mājās esošiem vecākiem diemžēl ir visai vardarbīga vide, kurā nākas augt bērniem. Bet – ne jau bērns nosaka un veido vidi, kurā dzīvo un mācās.
Un – diez vai problēma mainīsies vai tiks risināta, diezin vai vardarbība tiks mazināta, ja mēs acīm, kas varētu to saskatīt, uzliksim biezākas "klapes"….
Nu, nu, viens otrs "nabadziņš" skolā atļaujas tādas lietas, ka apmācība ģimenē vēl ir stipri maigs izolēšanas veids. Var jau domāt, ka ikvienā agresīvajā patiesībā slēpjas nesaprasts ģēnijs, taču arī viņam ir jāsaprot uzvedības normas un pieklājības robežas.