Par Baltijas ceļu un Vienotību

1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku – no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā – sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku – no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā – sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Iespaidīgais nevardarbīgā protesta un solidaritātes akts šī gada jūlijā, kā unikāla parādība iekļauts UNESCO «Pasaules atmiņas» reģistrā.
Dzīvā cilvēku ķēde 600 kilometru kopgarumā pārsteidza. Par to ziņoja visas pasaules mediji, ieskaitot Krieviju, kuras represīvais aparāts tajā pat laikā centās "glābt, kas glābjams". Daudzu darbavietu vadītājiem un kompartijas sekretāriem bija dots uzdevums censties likt šķēršļus, aizbildinoties ar prasību ievērot darba laiku, ar transporta problēmām un citādos veidos, taču… vai kāds jelkad ir spējis apturēt modušos pavasara palu ūdeņus?! Vai vienotības spēku apjautušai straumei kaut viens aizsprosts bijis par stipru?!
Kopš Baltijas ceļa pagājuši 20 gadi. Pensijā aizgājuši daudzi bijušie vadošie darboņi, daudzi tā arī nespēdami atgūties no toreiz izjustajām bailēm (Tie, kas atguvās – ātri un ērti iekārtojās jaunajos apstākļos). Izausi jauna paaudze, kas piedzimusi atgūtās neatkarības gados, un tagad piedalīsies Baltijas Vienotības skrējienā, par pašu Baltijas ceļu zinot visai maz. Toreizējie pusaudži, skolēni un studenti, kam Baltijas ceļš bija galvenokārt satraucošs piedzīvojums, jau sen dzīvo savu pieaugušo cilvēku dzīvi, sadalīti dažādos sabiedrības slāņos: viņu vidū ir gan bezdarbnieki, gan uzņēmēji, gan valstsvīri…
Viss it kā ir. Pašiem sava valsts. Neatkarība. Lielākas vai mazākas iespējas veidot savu dzīvi. Taču… tās sajūtas vairs nav! Salīdzinājumā ar Baltijas ceļu, nereti neefektīva šķiet visu triju kaimiņvalstu sadarbība starptautiskajos līmeņos. Reizēm sametas kauns par pašmāju politiķu savstarpējo plēšanos “partiju aplociņos". Bez īpašiem panākumiem cits pēc cita beidzas atsevišķu profesiju pārstāvju streiki, dažādi mītiņi un “lietussargu revolūcijas"… Varbūt tieši tagad – Baltijas ceļa atceres dienās – mums jābeidz dalīt un dalīties, beidzot jāsaprot, ka tā, kas toreiz mainīja vēstures gaitu un tautu likteņus, bija tieši vienotība!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *