Tie, kas sendienās būvējuši Cēres pagastmāju – Latvijas brīvvalsts laikā Aizsargu namu, tik tiešām ir bijuši speciālisti. Zemītes komunālo pakalpojumu amatnieki Osvalds Kozulis, Māris Šulcs, Pēteris Jakušonoks un Spodros Auns pielika rokas, lai vecā pagastmāja atkal būtu kā jauna. Vispirms izplēsa grīdas.
Domāja, ka tur viss būs sapuvis beigts un pagalam. Nodoms – nāksies betonēt. Klāt putoplastu un pēc tam grīdu likt. Noplēsa, bet lejā viss sauss, svaigs kā nule vien ielikts. Grīdas brusas (lāgi) ar' tāpat labie. Nolēma, ka labu amatnieku veikumu nav vērts bojāt. Ja tā, tad neko labāku neizdarīsi. Liks uz lāgiem jaunus dēļus un kalpos vēl daudz gadu. Ko vien vecā pagastmāja nav piedzīvojusi… Aizsargus, pagasta valdes vīrus, sievas, padomju poļitrukus, vācu žandarmus un vietējos šucmaņus, un tad vēl kolhozu laikus. Tolaik ciema padome atradās ēkas 2. stāvā un ciema vecis, kundze nāca pa kāpnēm lejā pie kolhoza priekšsēdētāja pēc valdošām norādēm. Zemītnieki ieliks jaunu grīdu, logus, durvis, sienas apdarinās, griestus negāzīs zemē, bet piekarinās jaunus. Krāsno atstāšot veco, lai circenim kur paturēties un, kas zina, varbūt pēc gadiem valdība sadomās, ka lielie novadi nav rentabli un viss būs kā nepieciešams – atkal pašiem sava pagastmāja.
