Sestdiena, 2018. gada 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Lapmežciema plānojums iestrēdzis. Kā un par ko vienoties?

Twitter
FaceBook
print
2008. gada 18. aprīlis 17:44

Lapmežciema novads ir viens no retajiem valstī, kam vēl joprojām nav teritoriālā plānojuma. Reiz jau plānojums bija izstrādāts, taču tajā netika ņemtas vērā valsts likumdošanā paredzētās prasības krasta kāpu aizsardzības un Ķemeru nacionālā parka (ĶNP) teritorijas apsaimniekošanas jomā. Nu, atbilstoši noslēgtajam līgumam, SIA «Pilsētprojekts» arhitekti Andris Millers un Margarita Zarenkova izstrādā jaunu teritoriālo plānojumu.

Ir apspriesta plānojuma pirmā redakcija. Taču pirms neilga laika novada domes priekšsēdētājs Edmunds Pētersons domes sēdē paziņoja, ka plānojums ir nonācis "tupikā", jo "pie visa vainīgs Ķemeru Nacionālais parks". Tik sasaukta sanāksme, kurā piedalījās pašvaldības darbinieki, deputāti, ĶNP pārstāvji un projekta izstrādātāji. Šķita, ka panākta zināma vienošanās, lai teritoriālo plānu no nulles punkta atkal izkustinātu. Taču, kā vēlāk noskaidrojās, dažos jautājumos abu pušu starpā palikušas nesamierināmas pretrunas.

Ne diskusija, ne – saruna

Plānojuma trūkums rada nopietnas problēmas novada attīstībā, arī dabas sargātājiem nav pārliecības, ka Lapmežciema teritorijā tiks pildītas Latvijas un Eiropas Savienības noteiktās saistības dabas aizsardzības jomā. Turklāt šī neziņa un nenoteiktība kļūst par aizvien auglīgāku augsni dažādām spekulācijām, īpaši zemes strīdu un būvniecības jautājumu jomā.

Lai mēģinātu saprast, kuras tad ir būtiskākās problēmas, kas liedz saprasties ĶNP amatpersonām ar Lapmežciema novada domi un projekta izstrādātājiem; lai noskaidrotu, kāda būs novada turpmākā attīstība, uz sarunu lūdzām gan Lapmežciema novada domes priekšsēdētāju Edmundu Pētersonu, gan SIA «Pilsētprojektēšanas biroja» valdes priekšsēdētāju Margaritu Zarenkovu un teritorijas plānotāju Andri Milleru, gan arī ĶNP direktori Ēriku Kļaviņu, direktora vietnieci Kristīni Vilciņu un Ventspils reģionālās vides pārvaldes piesārņojuma kontroles daļas Tukuma sektora vadītāju Jāni Pētersonu.

Strīdu starp Lapmežciema novadu un ĶNP ir bijuši ļoti daudz. Novadā tikties ir grūti, jo tikšanās parasti ir, ja tā varētu teikt, ar tendenci. Būvniecības attīstītāju intereses visbiežāk ir skaļā pārsvarā; jautājumi gan tiek uzdoti, bet atbildes gaidītas netiek. Savukārt, ja mēs – žurnālisti, cenšamies noskaidrot iesaistīto pušu viedokļus katru atsevišķi, jautājumu rodas aizvien vairāk un vairāk. Tieši tāpēc šodien gribētu uzklausīt visus pretrunīgos viedokļus, lai, iespējams, atrastu kompromisu starp privātajām un sabiedrības interesēm. Ķemeru nacionālais parks ir visas valsts un Eiropas mēroga vērtība un būtu ļoti labi, ja arī iedzīvotāji no šīs vērtības neciestu.

Varbūt sāksim ar nelielu ieskatu pagātnē. Pētersona kungs, kāpēc netika pieņemta iepriekšējā novada teritoriālā plānojuma redakcija?

E. Pētersons:

– Arī iepriekšējas teritorijas plānojums mums bija apstiprināts… Spiediena rezultātā mēs bijām spiesti atcelt…

Domei, toreiz pagasta padomei tika izteikts visai daudz pārmetumu, arī par to, ka pieļauta nelikumīgas apbūve krasta kāpu aizsargjoslā…

– …Tiesībsargājošās institūcijas nepierādīja, ka mums pašvaldībā ir notikusi nelikumīgā būvniecība.

J. Pētersons:

– Ventspils reģionālā vides pārvaldes atzinums: ar Ķemeru nacionālo parku šis plānojums nebija saskaņots.

E. Pētersons:

– Plānojums bija izstrādāts, bet nebija Vides ministrijā iesniegts otrs eksemplārs. Mums bija ari nopublicēts «Latvijas Vēstnesī», ka mums ir apstiprināts teritoriālais plānojums. Likumā paredzēto astoņu nedēļu laikā mums nebija nekādu apstrīdējumu. Neviens šo termiņu neievēroja…

Ē. Kļaviņa:

– Pērnā gada janvārī mums iesniedza pirmo reakciju, mēs noteiktajā termiņā sniedzām atzinumu.

E. Pētersons:

– Nezinu, kādu iemeslu dēļ pirms diviem gadiem radās interese par Lapmežciema teritoriju, un tad arī sākās visa šī jezga. Lai sakārtotu šīs lietas, ko mums prasa, deputāti pieņēma lēmumu, ka atceļam iepriekšējo plānojumu un izstrādājam jaunu. Es jau toreiz paredzēju, ka ar šīm problēmām, kādas mums tagad ir, saskarsimies.

Bet konkrēti – kādi bija strīdīgie jautājumi?

E. Pētersons:

– ….

Ē. Kļaviņa:

– Bija daudzas lietas, gan par to, ka jāievēro Krasta kāpu aizsargjoslu likums, gan par ĶNP likumu ievērošanu, piemēram, par ciema robežu noteikšanu. Mūsuprāt, ciema robežās bija iekļautas nepamatoti lielas mežu un lauksaimniecības zemju teritorijas.

Šobrīd, arī jaunajā plānojuma redakcijā visa ĶNP neitrālā un ainavu aizsardzības zona ir iekļauta ciema robežās. Un pašvaldība no tā neatkāpjas.

Ciemats – tas nozīmē, ka tā robežās ir iespējama visa veida apbūve? Ko tas traucē Ķemeru nacionālajam parkam?

A. Millers:

– Neko.

K. Vilciņa:

– Pirmkārt, plānojumā redzams, ka tur paredzēta blīvā apbūve. Tā ir ciemata definīcijai, kas iekļauta likumā: ciemats ir vieta ar koncentrētu apbūvi un pastāvīgiem iedzīvotājiem. Jā, iespējams, pašlaik blīvās apbūves nebūs, bet, ja ciema robežas būs noteiktas, iespējams ar laiku šī apbūve būs.

A. Millers:

– Teritorijas plānošana notiek, balstoties uz likumu un balstoties uz noteikumiem. Likums nosaka, ka plānojumu izstrādā, balstoties uz izdotajiem nosacījumiem. ĶNP pretenzijās nav norādīts, ka plānojumā nav ievērots kāda konkrēta likuma noteiktais punkts.

Ē. Kļaviņa:

– Rakstot ĶNP sākotnējos nosacījumus, galvenā doma tieši bija, lai ievērotu visus likumdošanas aktus. Nu esam iestājušies arī Eiropas Savienībā, ir ar valdības lēmumu noteikti aizsargājamie biotopi. Un tie plānojumā ir jāņem vērā. Mēs nedrīkstam neievērot valsts likumus un arī starptautiskās saistības… Lieta tāda, ka 2005. gadā parks vēl nebija veicis vispusīgu biotopu izpēti, jo mūsu kapacitāte nav tik liela. Tikai 2007. gadā sāka strādāt botāniķis, kas veica kartēšanu un iesniedza karti.

Tātad iznāk, ka līdz šim Lapmežciemā nemaz nevarēja izstrādāt teritoriālo plānojumu, jo tikai pavisam nesen ir izstrādāti jauni plānošanas noteikumi?

A. Millers:

– Sugu aizsardzības un biotopu likums ir pieņemts 2000. gadā.

E. Pētersons:

– Varēja izstrādāt, jebkurā laikā varēja izstrādāt teritoriālo plānojumu. Padomju laikā izstrādāja un arī neatkarības laikā likumā par pašvaldībām ir teikts, ka katrā pašvaldības sasaukumā pārskata teritoriālo plānojumu.

Ē. Kļaviņa:

– Ja teritorijas plānojums būtu izstrādāts 2006. gadā, tad tas, kas vēlētos būvēties, izstrādātu detālplānojumu un prasītu nosacījumus. Un, tnākot uz parku, viņš dabūtu zināt biotopu atrašanās vietas. Jā, un tad nu atkal būtu brīdis, kad viņš teiktu, ka pašvaldība ļauj, bet ĶNP aizliedz.

Lai izprastu, modelēsim situāciju: teritoriālajā plānojumā ir paredzēta vienģimeņu un divģimeņu māju apbūve. Pēkšņi atklāj, ka šajā vietā ir biotops. Kurš būs vainīgs, ka tur tomēr nevar būvēt?

Ē. Kļaviņa:

– Detālplānojums ir nepieciešams un ir nepieciešams ĶNP atzinums. Tas arī ir galējais, kas noteikts, ka būvniecība nav pieļaujama. Šajā gadījumā ir jāpieprasa novērtējums uz vidi…

A. Millers:

– Izpēte ir veikta, bet ĶNP nedara zināmus pagastam izpētes rezultātus.

Ē. Kļaviņa:

– Mēs jums nosūtījām rezultātus.

Vai ĶNP tagad var pateikt, ka jūs esat izpēti pabeiguši?

K. Vilciņa:

– Jo mēs vairāk esam izpētījuši, jo mums ir lielāka pārliecība par šo teritoriju. Taču jebkurā brīdī valstī var mainīties nosacījumi, kādi biotopi ir aizsargājami. Lielākās pārmaiņas mums radās brīdī, kad iestājāmies Eiropas Savienībā.

A. Millers:

– Pārmaiņas sakarā ar to, ka mēs Latvijā pieņemam jebkuru sīkumu!..

Millera kungs, Pētersona kungs, ko jūs sakāt par ĶNP iebildumu, ka ciema robežas ir par lielu?

E. Pētersons:

– Vēsturiski zvejniekiem bija saimniecības un tajās pļavās, kas ir tagad uztaisītas par ainavu aizsardzības zonu, cilvēki ganīja lopus, stādīja kartupeļus. Šie lauki bija apstrādāti. Un vēsturiski tie bija ciema teritorijā, jo aiz ciema jau neviens neko nedarīja. Teritorijas ir izvēlētas pēc tā, kā cilvēki tās apsaimniekoja.

Vai arī «Kuģukalni» ir iekšā ciema teritorijā? Vai tur paredzēta apbūve?

– Protams, ka ir teritorijā, Ragaciems viss ir teritorijā!… Likums paredz būvniecību krasta kāpās 150 metru aizsardzības joslā, ja tur ir bijusi iepriekšēja apbūve, un to neviens nevar noliegt, jo tur bija karaspēka daļa ar visām ēkām. Tās ir inventarizētas, ierakstītas Zemesgrāmatā!…

Vai piekrītat ĶNP iebildumam, ka ciemats nozīmē blīvi apdzīvotu teritoriju un ka tā īsti nesaskan ar ainavu aizsardzības zonā?

A. Millers:

– Ciemats nozīmē arī kultūrvēsturisko teritoriju, un kultūrvēsturiskajā teritorijā viens no galvenajiem kritērijiem ir ciematu un zemes gabalu sadalījums. Otrs ir pēctecība: 90. gados arī tika izstrādāts plānojums Lapmežciemam, un tad, kad taisīja ĶNP, neitrālās un ainavu aizsardzības zonas tika noteiktas uz toreiz noteiktām robežām. Ja pēctecības principu neievērojam, tad varam teritoriju samazināt.

K. Vilciņa:

– Mums nav nekādu iebildumu, ja tur privātais īpašnieks apsaimnieko mežu – tur ir atļauta galvenā cirte ainavu aizsardzības zonā. Mums nav nekādu iebildumu, ja viņš tur pļauj zāli – lielāko daļu teritorijas Lauku atbalsta dienests ir atzinis par bioloģiski vērtīgām pļavām, par kurām katru gadu ir iespējams saņemt atbalsta maksājumus. Mēs vienīgi vēlamies, lai šī ainava saglabājas un nepārvēršas par blīvi apdzīvotu ciemu.

A. Millers:

– Tie ir apbūves noteikumi, kuros ir noteikti zemes gabalu lielumi: tas, ka zemes gabals nav dalāms, ka uz šī zemes gabala cilvēks var uzcelt vienu māju un tamlīdzīgi – ir vesela kaudze visdažādāko paņēmienu…

Jūs piekritīsiet, ka līdzšinējā pieredze tomēr liecina – nekādi likumi un noteikumi nespēj ierobežot būvēties gribēšanu un ne tikai Lapmežciemā?.. Bigauņciemā kāpas ir noraktas… Būvniecības noteikumu ievērošanu pašvaldība nespēj kontrolēt. Tādēļ arī nav ticības, ka tos ievēros turpmāk.

A. Millers:

– Ir likums, kurā pateikts – būvniecība nevar būt dabas lieguma zonā. Vienīgā vieta, kur likumā ir pateikts, ka nevar būt nekāda saimnieciskā darbība, ir rezervāta zonā. Pārējās vietās likums to neaizliedz.

K. Vilciņa:

– Saimnieciskā darbība ir dažāda – gan būvniecība, gan arī meža izmantošana.

A. Millers:

– Mežsaimniecība uz 0,2 ha ar cirvīti plecā?!… Tas nav nopietni!

Infrastruktūra – zemes īpašnieku lieta?

K. Vilciņa:

– Jums ir saistošs arī Rīgas reģiona plānošanas ieteikums pēc iespējas netransformēt mežus apbūvē. Tas sakrīt arī ar mūsu ieteikumu… Un vēl – mēs neredzam, ka, plānojot šajos gabalos apbūvi, tajos būtu ieplānota infrastruktūra, kas attīstītos paralēli. Jo Lapmežciemā, kas atrodas starp jūru un Kaņiera ezeru, būtu ļoti svarīgi skatīties, lai tiktu attīstīta infrasturktūra. Vasarā jau ir sastrēgumi, ceļu nav. Arī ūdens kvalitāte ir slikta. Tās zemes, kas aiziet tuvu lieguma zonai, patiesībā tas ir tuvu upes palienei, un tur ir ļoti mitri apstākļi. Tādējādi tiek piedāvāti apstākļi blīvai apbūvei, kur jau tā ir nelabvēlīgi hidroloģiskie apstākļi…

Līdz šim dzirdētā novada attīstības vīzija: Lapmežciems būs guļamvagons, bagātu cilvēku guļamvagons, kur dzīvos pietiekami situēti cilvēki, kas maksātu labas naudas pagastam un ļautu attīstīt infrastruktūru…

E. Pētersons:

– Mums jau ir veikta ūdens atdzelžošana… pašlaik izstrādā pamatojumu uz Bigauņieciema, Lapmežciema, Ragaciema kanalizācijas sistēmu un ūdensapgādi. Viennozīmīgi pateikt, ka mēs nedomājam uz priekšu, arī nevar…

Projekti realizējas arī ar valsts atbalstu, vai tādu saņemat?

E. Pētersons:

– ….

A. Millers:

– Plānojumu var izstrādāt tikai tad, ja ir teritorijas plānojums.

K. Vilciņa:

– Plānotās apbūves teritorijas ir lielākas nekā tās, kur ir plānota centralizētā ūdens apgāde un kanalizācija. Ja veidojas jaunas apbūves teritorijas, tad plānojumā nepieciešams paredzēt, ka būs tā centralizētā apgāde, lai neietekmētu vides stāvokli.

A. Millers:

– Ja netaisīs kaut kādu jaunu apbūvi, tad esošajām apbūvētajām teritorijām nebūs līdzekļu, lai varētu uztaisīt centralizētu ūdensvadu un kanalizāciju.

Tad jūs attīstību redzat tikai tad, ja pārdos zemes un veiks apbūvi? Vai tad šīs zemes pieder pašvaldībai?

A. Millers:

– Pagasts var atļaut attīstīt tās brīvās teritorijas, kuras plānā ir paredzēts apbūvēt, un tad veidot nosacījumus. Pašvaldībai vienai to pacelt nav iespējams.

E. Pētersons:

– Ja iet runa par Bigauņciema pļavām, ja mēs vienojāmies ar ĶNP, ka tā ir ainavu aizsardzības zona un ka tā ir saimnieciskās darbības rekreācijas zona; ja to apstiprina teritoriālajā plānojumā, tad jāskatās, ko ainavu aizsardzības zonā drīkst darīt, uz cik lielām teritorijām būvēt. To nosaka detālplānojums. Pašvaldība tad seko līdzi, lai tiktu ievērots tas, kas plānā ierakstīts: lai tiktu izveidotas ielas, lai varētu ieguldīt ielās, kuras pāriet pašvaldības īpašumā, visus kabeļus – gāzi, elektroapgādi, ūdensvadu… Tad varētu arī pievienot blakus esošo teritoriju, kas ir jau apbūvēta.

Tātad infrastruktūru, jūsuprāt, veidos potenciālie būvētāji?

A. Millers:

– Neatļaus būvēt, kamēr nebūs sakārtojuši infrastruktūru!

J. Pētersons:

– Likums par pašvaldību nosaka, ka pašvaldība savā teritorijā nodrošina komunālos pakalpojumus. Tas ir pašvaldības jautājums.

Vai drīkst infrastruktūras izveidi uzdot teritorijas attīstītājam?

– ….

Konflikta nav. Ir nepilnības

J. Pētersons:

– Ir izskanējis, ka Ventspils reģionālai vides pārvaldei ir konflikts ar Lapmežciema domi. Nekāda konflikta nav. Vides pārvalde ir izdevusi tehniskos noteikumus, 2007. gada 16. martā ir apskatīts teritorijas plānojumus un izanalizētas nepilnības, kuras ir jānovērš. Tas ir plānotāja darbs, un ir konkrēti jautājumi, pie kuriem ir jāstrādā.

Piemēram?

J. Pētersons:

– Nepieciešams iekļaut informāciju par pašreizējo situāciju Lapmežciema novadā, kā pašlaik tiek ievērotas ĶNP dabas aizsardzības plāna un normatīvo aktu prasības. Nepieciešams izvērtēt īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apsaimniekošana; nepieciešams izvērtēt, kādas darbības varētu ietekmēt ĶNP teritoriju un kuras nebūtu pieļaujamas. Nepieciešams izvērtēt, cik pamatota ir vēlme lauksaimniecības zemju transformēšana ĶNP ainavu un neitrālajā zonā par dažādu veidu apbūves teritorijām un tās ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, tai skaitā Čaukciemā un Antiņciemā. Nepieciešams izvērtēt jūras krasta erozijas zonā esošo ēku un infrastruktūras elementu būvniecību, un nepieciešams ietvert informāciju par sabiedriskās apspriešanas rezultātiem. Tās ir konkrētas prasības. Pašreiz top plānojuma otrā redakcija…

E. Pētersons:

– Otrā redakcija ir gatava, vien nevaram vienoties ar ĶNP…

Ē. Kļaviņa:

– Mēs arī atbilstoši šiem norādījumiem, ka nepieciešams izvērtēt, to darām un iesniedzam priekšlikumus. Pēdējos iesniedzām pērn augustā. Plānotāji un pagasts jau var pasūtīt arī neatkarīgu eksperta atzinumus, ja neapmierina mūs ievāktā informācija par bioloģisko daudzveidību.

A. Millers:

– Mēs jau varam to ieplānot, un tad – lai cilvēki paši iet uz Satversmes tiesu, lai sūdzas…

Ir neizdarītas lietas no ĶNP puses, piemēram, par ainavām. Gribam zināt, kādu ainavu aizsargās, vai cara laika ainavu, vai kādu citu…

Vai likums jau nenosaka, ko nozīmē ainavu aizsardzība?

K. Vilciņa:

– Ir Eiropas ainavu konvencija, kas attiecas uz visu Eiropas teritoriju. Ir īpaši aizsargājās dabas teritorijas, kā mums – ainavu aizsardzības zona. Šai zonai ir divi mērķi – 1) ir dabas un kultūrainavas aizsardzība; 2) tā ir buferjosla starp dabas liegumu un neitrālo zonu. Lapmežciemā, ņemot vērā, cik šī zona ir šaura, tas ir arī viņas galvenais mērķis. Tā ir buferjosla! Mūsu galvenais objekts, ko aizsargāt, ir bioloģiski vērtīgās pļavas. Un tur nevar būtu blīvā apbūve.

A. Millers:

– Bigauņciema pļavas – tā nav dabīgā dabas ainava. Tā radusies cilvēku darbības rezultātā padomju laikā.

E. Pētersons:

– Tur kādreiz bija ainava, tagad tur ir džungļi.

Vai par dabisko ainavu saglabāšanu zemes īpašnieki var saņemt kaut kādu atbalstu?

K. Vilciņa:

– Jā, var saņemt Eiropas Savienības atbalsta maksājumus par to, ka uztur šīs pļavas. Taču platības vienam īpašniekam ir mazas un, lai saņemtu maksājumus, ir jāapvienojas. Jā, protams, arī maksājumi ir ļoti mazi, salīdzinot ar to, ko saņemtu par būvniecībai paredzēto zemi…

Jāteic, ka zemes reforma Lapmežciema novadā ir bijusi ļoti interesanta. Ja paskatāmies kartē, tad nevar saprast, kā lai cilvēks pie sava zemes gabala piekļūst un kā lai viņš to apsaimnieko…

Kādā ziņā?

K. Vilciņa:

– Nekādas infrastruktūras. Nekā tur nav.

E. Pētersons:

– Kā jūs varat apgalvot, ka nekā tur nav?

K. Vilciņa:

– Paskatieties kadastru karti.

E. Pētersons:

– Jūs ziniet vispār zemes reformas vēsturi? Es uzskatu, ka man tad vispār nekā nav ko runāt!…

M. Zarenkova:

– Cilvēki ir nopirkuši zemi, viņu mantinieki ir mantojuši zemi. Tā ir sadalīta kvadrātos, daudzstūros. Bet ceļu nav un piekļūšanas nav.

Kam tad ceļi ir jāveido?

E. Pētersons:

– Likums pieprasa, lai ceļi būtu…

M. Zarenkova:

– Pašvaldība to nevar darīt, jo tā ir pļava – ĶNP teritorija, kas ir aizsargājama, kur nedrīkst būvēt ceļu.

E. Pētersons:

– Tas ir privātīpašums.

I. Plaude:

Tātad ĶNP uzskata, ka šī ir teritorija, ko nevajadzētu apbūvēt? Vai tā?

K. Vilciņa:

– Te iet runa par dažādām teritorijām. Mēs esam pietiekoši daudz kompromisu arī atraduši. Piemēram, Bigauņciema pļavas, kur mums nav nekādu iebildumu, ka tur notiek apbūve. Piemēram, teritorija Lapmežciema centrā, pretī siltumnīcām, mums nav nekādu iebildumu, ka tur tas notiek. Iet runa par to, kāpēc vēl vajadzētu iet tālāk?

M. Zarenkova:

– Cilvēkiem ģimenē piedzimst bērni un viņi grib dzīvot atsevišķi. Tauta un iedzīvotāji attīstās…

Jūs pati esat šī novada iedzīvotāja?

M. Zarenkova:

– Nē.

Tātad, iespējams, nezināt, ka ne jau iedzimtie ciemnieki un viņu bērni ir tie čaklākie būvēties gribētāji. Nereti vienīgā interese ir pārdot zemes gabalu Lapmežciemā un nopirkt māju citur, piemēram, Tukumā… Nesakārtoto zemes jautājumu dēļ ir daudz strīdu un konfliktu: gan par krustām šķērsām izbūvētajiem ceļiem, gan par mantiniekiem atdotajiem un neatdotajiem zemes gabaliem, kas nereti kļuvuši par labticīgu ieguvēju privatizācijas objektu… Šos, kā jūs sakāt vietējo iedzīvotāju un viņu bērnu bērnu, strīdus jau plānojums neatrisinās. Bet jautājums par infrastruktūru – kādai tai būt un kam to jāveido, kā saprotu, paliek atklāts?…

J. Pētersons:

– Jau padomju laikā Lapmežciema pagastā radās problēma, ka deva zemes [kolhozā] strādājošajiem, viņi varbūt dzīvoja Rīgā vai Jūrmalā, bet zemes deva. Un te jau ir problēma, kas velkas no padomju laikiem, – nav ciema robežas, nav plānošana sakārtota, nav gala šīm problēmām. Un tas joprojām turpinās. Es neesmu lietas kursā par pēdējo plānojumu, par kartēm, bet pašvaldības ambīcijas uz attīstību varbūt ir pārāk lielas, jo nav sakārtota esošā situācija. Ja runā par Bigauņciema pļavām, tad jāsaka, ka ielu un infrastruktūras trūkst jau pašreizējo ciemu teritorijās. Un ir problēmas ar ūdens apgādi un kanalizāciju, tāpat arī ar ceļiem. Nav jau jautājums tikai par attīstību. Nav noteiktas ciema robežas. Vides pārvalde vecā plānojuma izstrādē piedalījās, bija apzinātas ciemu teritorijas, bet pēc tam tas viss atkal ir mainījies… Te nevar viens otram griezt muguru, bet gan ir jābūt skaidai sadarbībai starp institūcijām.

Ne jau velti ĶNP savulaik šeit tika izveidots. Neesmu bioloģijas speciālists, bet skaidrs ir viens, ka biotopi šeit ir. Cik tie ir vērtīgi vai aizsargājami, tas jānosaka speciālistiem. Tāpēc parkam to nevarētu pārmest, ka tiek atrasti jauni biotopi un ir milzīga platība. Tas ir fakts.

Šī teritorija ir vērtīga un iedzīvotājiem, kuri šeit dzīvo vai dzīvos, ir svarīgi. Lai saglabātu zaļās un aizsargājamās teritorijas. Jā, pašvaldībai taisnība, ka teritorijā ir pļavas, kuras kādreiz apsaimniekoja zvejnieki, bet tās pļavas var tikt saglabātas arī kā zaļās teritorijas, kur tāpat kā Džūkstes pagastā pļavās var dzīvot tauri. Kaut kas tāds arī varētu būt Kaņiera ezeram otrā pusē, nevis tikai visu apbūvēt.

Pašlaik ir konflikti un sūdzības no iedzīvotājiem, nav sakārtoti jautājumi, kas attiecas uz individuālos apbūvi, sabiedriskām ēkām un ražošanu. Iznāk tā, ka viens tur dzīvo, cits kūpina zivis vai darbojas autoserviss. Tas savstarpēji rada konfliktus tāpēc, ka nav skaidra plānošana.

Un mums – Vides pārvaldei – tad nereti ir jāiet risināt sūdzības: vienam smird gaiss logos zivju kūpināšanas laikā, bet savā laikā dzīvojamā teritorijā atļāva attīstīties ražotnei. Tagad vēl tur līdzās veido bērnudārzus un individuālo apbūvi…

Konflikti. Vai tad tie ir tikai parka dēļ? Par būvniecības atļaujām, vienam vieni noteikumi, citam – citi… Vienam līdzīgos gadījumos ir nelikumīgā celtniecība, citam – ne…

E. Pētersons:

– Es neuzskatu, ka ir kaut kāds konflikts.

– Ne jau ar Vides pārvaldi, bet ar iedzīvotājiem šis nesakārtotības dēļ. Nav visiem zināmi skaidri noteikumi. Vai jūs tam nepiekrītat?

Andris Millers: Arī izvērtēt nevar , jo mēs tos noteikumus nezinām, piemēram, vai īpaši aizsargājamos biotopos ceļu drīkst taisīt. Jūs esat iezīmējuši biotopos un slēguši pilnīgi visus ceļus uz esošām mājām. Vai tā ir normāli situācija?ja jūs būtu kaut cik normāli cilvēki un gribētu, lai šī teritorija attīstās, jūs vismaz vecos ceļus būtu atstājuši.

Ērika Kļaviņa: Izlasiet, lūdzu, vēstuli.

Kristīne Vilciņa: Tur ir rakstīts, ka esošie ceļi ir saglabājami tādā intensitātē kā viņi ir.

Andris Millers: Esošie ceļi ir jāiezīmē plānā. Citādi tas nozīmē, ka vārdiņu esošie katrs to iztulko pilnīgi citādi.

Ivonna Plaude: Galvenais jūsu iebildums ir, ka nav precīzi norādītas teritorijas, neatkarīgi vai ir tāds vai citāds biotops. Vai tā?

Andris Millers: Un lai biotopā nebūtu nekādas pretrunas…

Margarita Zarenkova: Kāpēc jūs neuzklausiet atbildi?

Ivonna Plaude: Turpiniet

Margarita Zarenkova Jūs runājat paraleli

Andris Millers: Lai viņi uzraksta, ka šajās vietās tik tiešām nedrīkst būt būvniecība pamatojoties uz valsts likumdošanu tādu un tādu.

Ivonna Plaude: Jums ir iespējas to nodrošināt?

Kristīne Vilciņa: Mēs esam vairākas reizes to rakstījušas.

Andris Millers: Diemžēl nē.

Kristīne Vilciņa: Labi. Es jums nolasīšu rakstīto. Mēs jums esam nosūtījuši digitālo vektor failu formā. Diemžēl mēs strādājām ar dažādām programmām. Bet es domāju, ka plānotājiem, ja domā par sarežģītas teritorijas plānošanu, ar to jārēķinās. Mēs pārveidojām šos failus visādās formās, kādas mums ir, bet arī valsts pārvalde nav tik bagāta, lai nopirktu visas programmas.

Andris Millers: Bet mums vajag uz papīra šos nosacījumus, jo tiesā failu formā nekas netiek ņemts vērā.

Kristīne Vilciņa: Bet jums ir aizsūtīts gan digitālā formā, gan uzrakstīts uz papīra.

Ivonna Plaude: Ar kuru datumu izsūtītie dokumenti datēti?

Kristīne Vilciņa: Pēc teritoriālā plāna 1. redakcijas apspriešanas visus materiālus esam aizsūtījuši. Tikko kaut ko jaunu esam izpētījuši, tā to tūlīt sūtām. 13. martā esam izsūtījuši pēdējo informāciju. Viss, kas ir dzeltenā krāsā iezīmēts, tur ir biotopi un šīs platības nav apbūvējamas.

Andtris Millers: Balstoties uz ko?

Kristīne Vilciņa: Biotopu un īpaši aizsargājamo augu sugas, kam veidojam mikroliegumu. Īpaši aizsargājami biotopi pēc Sugu un biotopu aizsardzības likuma ir aizsargājami arī tad, ja tiem nav izveidots biotops.

Andris Millers: Jums nepieciešams izsludināt mikroliegumu likumā noteiktā kārtība. Nevienā likumdošanā, nav teikts, ka biotopos un īpaši aizsargājamās teritorijas nevar būt saimnieciskā darbība.

Kristīne Vilciņa: Otrs ir plašākās teritorijas – tie ir biotopi, kuros sastopamas īpaši aizsargājamas augu sugas vai arī īpaši aizsargājamu biotopu raksturojošu indikatorsugu kopums. Tas nozīmē, ka apbūve ir pieļaujama atsevišķās vietās, atsevišķi vēl izvērtējot. Tas nozīmē, ka plānojumā ir jāparedz tādas teritorijas, kuras ir atsevišķi izvērtējamas, jāveic ietekmes uz dabu Natura 2000 novērtējums. Tie ir Ministru kabineta noteikumi. Pēc šī tad arī teritoriju novērtē un atstāj vērtīgākās daļas tā, lai netiktu traucētas īpaši aizsargājamās augu sugas.

Andris Millers: Bet jūs jau nedodat to konkrēto vietu. Runājot par mikroliegumu, jūs iedodat pārāk lielu teritoriju. Zemes īpašniekam ir pamats iesūdzēt jūs tiesā, ka jūs nevarēsiet viņa īpašumā šīs sugas parādīt. Šis ir uzlikts uz kadastra un jebkurš īpašnieks varēs vērsties pie jums. Parādiet viņiem, kur ir tas biotops vai īpaši aizsargājamais augs. Un te jau ir tik daudz kļūdu, ka es vienkārši negribu ar to nodarboties.

Edmunds Pētersons: Dzeltenais pleķis kartē ir mikroliegums? Jūs rakstāt, ka tur ir jāveido mikroliegums?

Kristīne Vilciņa: Jā, tās ir mitrās pļavas ar purvmirtēm Vecslocenes palienē.

Edmunds Pētersons: Tad jau mans pagalms arī ir izpētes teritorija?

Kristīne Vilciņa: Kur ir jūsu pagalms?

Edmunds Pētersons: Es parādīšu jums plānu, topogrāfisko karti un kadastra karti, kur uz manas mājas sliekšņa ir uzzīmēta izpētes teritorija. Tas ir normāli? Es eju kājām pa pagalmu un zāle man tur aug.

Kristīne Vilciņa: Likums jau visas darbības nenoliedz, vien būvniecību.

Ivonna Plaude: Staigāt jūs varat, pārnadži ar tur var staigāt.

Edmunds Pētersons: Ko es esmu nogrēkojies?

Ivonna Plaude: Gribat dzīvot lieguma teritorijā….

Jānis Pētersons: Ar to jau vajadzētu lepoties…Nevajag jau pārspīlēt.

Edmunds Pētersons: Man viss ir kārtībā, nekas nav nojaukts visas priedes, kas aug, visas ir saglabātas. Un tad man simtgadu būs jāstaigā zvejnieka zābakos?

Ivonna Plaude: Nevajag jau pārspīlēt.

Rūta Fjodorova: Mikroliegums jau nenozīmē, ka obligāti ir jābūt purvam…

Ivonna Plaude: Kāpēc jums jāstaigā gumijas zābakos. Vai Jūs nevarētu iedot nosacījumus, ko drīkst darīt mikroliegumā?

Kristīne Vilciņa: Katras sugas mirkroliegumiem ir citi nosacījumi. Šos mikroliegumus vēlams apsaimniekot. Ideāli būtu, ja tur ganītos govis…

Andris Millers: Tad mums ir jāatgriežas padomju laikos.

Ivonna Plaude: Tad būtu šī kultūrvēsturiskā ainava?

Edmunds Pētersons: Tad jau jāvelk kājās gumijas zābaki

Rūta Fjodorova: Jūsu kāpās taču nav gumijas zābaki jāvelk…

Edmunds Pētersons: Tad jau jāstaigā tā kā mūsu senči staigājuši ar spalvainām ausīm…

Jānis Pētersons: Plānojot jāņem vērā arī vides pārvaldes atzinums par erozijas skartajām teritorijām. Kuriozi izskatās, ka cilvēks, kas neko savos 2000 kvadrātmetros nevar izdarīt, nāk uz vides pārvaldi un meklē atļauju, lai varētu jūras krastu nostiprināt. Par apbūvi kopumā runājot, ir jādomā arī par krasta eroziju. Cīnīties ar jūru – nebūs rezultātu. Arī runājot par vecajiem iedzīvotājiem, kuri jau tur dzīvo, nav vienotas koncepcijas. Plānojumā tas ir jāparedz, komisijas ir bijušas, ko te darīt: vai ar pāļiem, vai laukameņiem, vai stādījumus. Ir īpašumā zeme krasta kāpu pludmale tur ir citi īpašnieki un iznāk, ka zemes īpašniekam jādara darbi citam piederošā teritorijā. Te ir virkne sarežģītu jautājumu.

Ivonna Plaude: Tas jau būtu deputātu uzdevums rūpēties, iestaties par saviem iedzīvotājiem, jūs esat interesējušies par to, jeb varbūt arī neradīt šādas situācijas – erozijas zonā zemes gabalus neplānot?

Edmunds Pētersons: Esam iespējas meklējusī, bet ministru kabinetā vienīgi kompemnsācijas ir iespējams mežiem. Pārējām dabas aizsardzības teritorijām, nav nekādas kompensācijas.

Ivonna Plaude: Bigauņciema pašā centrā skaidrs, tur ir vecās mājas un apbūve, bet kāpēc jaunie gabali tiek plānoti?

Edmunds Pētersons: Es jau teicu, ka es šeit dzīvoju. Šis kvadrātiņš ir mana māja, gar slieksni novilkta līnija, ka šeit ir izpētes teritorija. Ko man darīt?

Ivonna Plaude: Ķemeru nacionālā parka teritorijā jūs varbūt pētīs katru gadu…

Edmunds Pētersons: Es dzīvoju pirms ĶNP. Bez manas piekrišanas…

Ivonna Plaude: Ar jūs piekrišanu jau parku neveido. Lapmežciems dzīvo visai Eiropas un Latvijai nozīmīgā teritorijā. Tā ir jūs laime un nelaime vienlaicīgi.

Edmunds Pētersons: Jānopērk šķēps un bultas un loki un jāstāv gar ceļmalu,

un brauks bagātie ārzemnieki un skatīsies kā mēs te dzīvojam…

Ivonna Plaude: Jūs uzskatāt, ka pie visa vainīgi ir tikai ĶNP, avīze, dabas draugi… nebūtu visi tie, attīstība notiktu. Jūs neredzat, ka krustām šķērsām ir dalīti īpašumi, līdz šim ne mēs, ne arī iedzīvotāji ir saņēmuši likumā paredzētā kārtībā, cik lielas ir teritorijas, kas mantiniekiem nav atdotas.

Edmunds Pētersons: Visi šie materiāli ir zemes dienestā. Prasiet tur.

Ivonna Pētersone; jūs esat amatpersonas satusā un jums ir jādod atbildes jebkuram.

Jānis Pētersons: No piesārņojuma viedokļa runājot Lapmežciema pagasts ir ar specifisku attīstību gadu gaitā, centralizētās kanalizācijas ir tikai vietām. Liels skaits iedzīvotāju izmanto individuālās ūdens ņemšanas ietaises un izsmeļamas bedres kanalizācijas. Katru izkontrolēt, cik godprātīgi viņš rīkojas, ir neiespējami. Tāpēc dzeramā ūdens kvalitāte pati par sevi satur sērudeņražus un nav kvalitatīva. Šie jautājumi prasa risinājumu un tas bija jārisina jau vakar.

Vai šo jautājumu risināšanu ierobežoja tikai teritoriālais plānojusm?

Jānis Pētersons: Es domāju, ka ne, tagad viennozīmi, ka tas tiek apgrūtināts. Daļa kur ir centralizētā ūdens apgāde, tika pagājušajā gadā uzstādīta atdzelžošanas iekārta. Nevar teikt, ka nekas netiek risināts. Arī pašlaik risina jautājumus par kanalizācijas sūkņu stacijas rekonstrukciu utt., bet paliek jautājums atklāts par šo tīklu sakārtošanu. Dalot zemes un rosinot apbūvi, bet nerisinot infrastuktūras jautājumus, šo teritorijas kvalitāti noplicinās un tas jau rada nopietnas problēmas.

Kā jūs redzat turpmāko attīstību?

Kristīne Vilciņa: Tie ir tikai biotopi. Redakcija tiks izstrādāta un mums iesniegta un mēs izvērtēsim un dosim atzinumu, vai ir ievērota likumdošana. Būtiskākā lieta par šo ilgtspējīgo attīstību, kas ir ierakstīta visos normatīvajos aktos un kuru teritorijas plānojumam vajadzētu ievērot. Lai terirojas attīstība nenotiktu kvantitatīvi, neietu tikai plašumā, bet tai galvenais ir, lai iedzīvotāji kvalitatīvi tur varētu dzīvot.

Ivonna Plaude: Kas ir tas, kas neļauj kvalitāti garantēt?

Kristīne Vilciņa: Nesakārtotais ūdens vads, kanalizācija. Ir vietas, kur ir saskaņota attīstīšanās plašumā un tur nav nekādas problēmas.

Ivonna Plaude: Vai ir vēl kādas iespējas, saimniecisko darbību veikt, bez kvantitatīvās ciemu palielināšanas ? Vai ir paredzēta kaut kāda saimnieciskā darbība? Varbūt zivsaimniecība, varbūt viegālās rūpniecības uzņēmums?

Edmunds Pētersons: Mums ciemam ir attīstības programmas. Varat to izlasīt. Pie nestabilas ekonomiskās situācijas un krīzēm jūs varat kaut ko prognozēt?

Ivonna Plaude: Varbūt nekādu attīstību neparedzat? Mēs varam apstrīdēt arī jūsu vēlmi palielnāt ciemus kvantitatīvi.

Edmunds Pētersons: Es un mani deputāti un iedzīvotāji vēlamies tikai vienu, lai beidzot būtu konkrēts teritorijas plānojums un nerastos nekādi mājieni un zemteksti, ka viens var būvēt, otrs nevar, viens var iebraukt kāpās, otrs nevar. Es vēlos precīzi, ka lai nebūtu nekādas iespējas kādam lavierēt un saprast kaut ko savu. Kā ir uzrakstīts, tā ir arī jāizpilda.

Ivonna Plaude: Vai jūs domājat, ka apstiprinās teritoriālo plānojumu, vairs nebūs nekādu konflikta ne par mantojamām zemēm, ne par ko citu?

Edmunds Pētersons: Plānojums labāks vai sliktāks, būs apstiprināts. Pašvaldība ir par vidu – vienā pusē privātīpašnieks, otrā pašvaldība. Mums ir jāatrod izeja no šīs situācijas. Mēs mēģinām atrast vidus ceļu, bet es jau atbildu, ka visiem labi nebūs. Virzot otro redakciju, ja mums vairāk vai mazāk intereses būs saskaņotas ar parku, būs pretspars no iedzīvotājiem. Viņi otrā redakcijā rakstīs pretenzijas. Ainavu aizsardzības zonā, kur ir atļauta saimnieciskā darbība un tur būs iekšā ka kāds nevarēs būvēties, tad es domāju, ka plānojums sprūdīs vēl ilgi. Labi, ka bija 10., marta saruna, kuru es inicēju, kaut kas uz priekšu ir pavirzījies. Bet es griezīšos augstākās instancēs, ziņojot par šo situāciju.

Ivonna Plaude: Jūs pašlaik ieņemat savu pozu. Ja ĶNP nepiekāpsies, jūs organizēsiet iedzīvotājus, kas rakstīs protestu.

Edmunds Pētersons: Es likšu iedzīvotājiem parakstīt protestus? Kad es to teicu?

Ivonna Plaude: Kur jūs redziet risinājumu? Parkam likums par biotopiem ir jāpilda. Iedzīvotāji rakstīs. Kas no tā būs?

Andris Millers: Patvarīga apbūve jau arī nenotiks. Jebkurai no šīm vietām ir jāiztrādā detāklais plānojums…

Ivonna Plaude: Dāņi pērk pie mums zemes, viņiem ir aizliegts savā zemē

Andris Millers: Viņiem lielajam plānam ir tikai vadlīniju raksturs. Detlaplānojumā viss sāksies no gala. Tad parādīsies ielu izbūvēšana, skaidrs, ka pagasts nevarēs izbūvēt ielas no viena gala līdz otram. Iela aizies atkarībā no tā, kur būs apbūve un tad varēs runāt par inženiertīkliem un tas būs tuvāko 5 vai 10 gadu laikā.

Ivonna Plaude: Kur jūs atīstīsiet, redzat taču, ka KNP ir ar likumu noteikts ?

Jānis Petersons: Es saskatu lielu problēmu ar Talsu – Jūrmalas ceļu.

Ivonna Plaude: Jūs sakāt ka iesat līdz konfliktam…

Edmunds Pētersons: Es nesaku, ka iešu līdz konfliktam. Ja mēs atradīsim normālu risnājumu ar parku. No pārējām 15 institūcijām bija tikai divi negatīvi atzinumi. Es vēlreiz uzsveru, ka neesmu nekad aicinājis iedzīvotājus uz konfliktu.

Ivonna Plaude: Divās sapulcēs jūs to esat teicis.

Edsmunds Petersons: Es esmu aicinājis aizstāvēt īpašuma tiesības. Es kā atbildīgā persona, izstrādājot teritoriālo plānojumu sadarbojos ar valsts institūcijām.

Kristīne Vilciņa. Arī mums ir jāievēro likumi. Mēs uzrakstīsim, ja likuma panti būs pārkāpti

Andris Millers: Tur ir rakstīts attīstot saimniecisko darbību…

Kristīne Vilciņa: Saimnieciskā darbība ir dažāda.

Andris Millers: To jau jūs nepasakāt, kāda jūs uztverē ir tā saimnieciskā darbība.

biotopu mazajā gabaliņā iznīcina jebkas, jebkura lāpstas iedzīšana zemē.

Lai turpinātu darbu otrās redakcijas izstrādē, ir jānoslēdz līgumi. Mēs vairs nedarīsim tā kā iepriekš, bet gan oficiāli noslēgs ar ietekmes uz vidi novērtētājiem, pieaicinās ekspertus.

Ivonna Plaude: Jūs esat apmierināti ar šādu situāciju?

Kristīne Vilciņa: Protams.


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.11.17 | 12:00

«Brīvības rogainings 2018» Kandavas sporta hallē 

2018.11.17 | 12:00

«Tukuma prozas lasījumi» Tukuma bibliotēkā 

2018.11.17 | 12:00

Adīšanas nodarbība Tukumā 

2018.11.17 | 13:00

Svētku koncerts Viesatās 

2018.11.17 | 14:00

Basketbols Tukumā 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool