"Mēs, mēs esam visvairāk cietusī tauta! Mums, mums ir klājies un klājas vissliktāk! Mums, jā, tieši mums ir vissliktākā valsts, valdība un… un…" Nedomājiet, ka šie ir kādi citāti no bērnu multfilmas par visvājāko dzīvnieciņu vai grāmatas par genocīdu pret latviešu (vai kādu citu daudz cietušu) tautu. Tie ir privāti redakcijā un arī publiski izskanējuši dvēseles kliedzieni, ko pēdējā laikā nācies uzklausīt teju vai kaudzēm vien.
Jā, jā, nu visādu ligu jau mums netrūkst. Ir, piemēram, tieslietu ministra Gaida Bērziņa demisija, ko maigākajā veidā varētu nosaukt par slīpētu šantāžu, sliktākajā – par Latvijas valstij nedraudzīgu ārzemju specdienestu inspirētu akciju. Jā, arī dienas, ko iezīmē karogi ar sēru lentām, sarindojušās gluži vai blakus. Turklāt katru no tām pavada aizkaitinātu un neiecietīgu ļaužu diskusijas. Un – galu galā – ir taču pilnmēness!…
Bet, manuprāt, pie vainas šoreiz ir kas cits. Tā ir no senčiem mantotā, katram latvietim cieši piemītošā un senvēsturē balstītā… māņticība. Kāds cits gan varētu būt iemesls lielajai žēlabu straumei tieši pēc tam, kad aizvien biežāk dzirdam starptautiskas uzslavas gan savai valstij, gan tās valdībai, gan arī mums – gudrai un strādīgai – tautai? Bez lišķības un lielīšanas, bet ar zināmu skaudību gan par mums tiešām runā visā pasaulē – sak, redz kā – tik grūtā laikā, no tik smagas recesijas, ar tik nepopulāriem lēmumiem ir izdevies izkulties mazai, ņiprai tautai, kas dzīvo skaistā zemē ar mazu un atvērtu ekonomiku. Turklāt vienlīdz aktīvi tiek slavēta gan tautas pacietība, gan valdības vīru apņēmība un drosme, politiķu spēja vienoties un uzņēmēju māka pielāgoties… Nu, kā gan tu – kārtīgs tautietis būdams, pēc šiem slavinājumiem lai nespļauj pār plecu (pār kreiso, protams, un – rīs reizes!) un šausmās pie sevis nepurpini: "Ka tik kas nenotiek, ka tik kāds neapskauž, ka tik nenobrīnē!"…
Te nu gan jāatgādina, ka mūsu tautas folklorā ir arī daudz uzmundrinošākas atziņas. Piemēram, ka balta maize tikai ar melnu darbu (smagu, grūtu, uzcītīgu, nevis netīru!) nāk. Vai arī, ka katru "nobrīnītāju", nelaimi vai ļaunu domu var ne tikai zem akmens likt, bet arī ar jestru dziesmu, labu vārdu un gaišu domu aizgainīt. Tāpēc no sirds novēlu – lai tas mums tiešām izdodas!
