Kādas ir mūsu intereses?

Nereti, īpaši pēc kādas asākas publikācijas, kādu partiju vai amatpersonu aizskaroša raksta nākas uzklausīt pārmetumu par strādāšanu kaut kādu "spēku" interesēs. Jā, kādas tad intereses žurnālists vai avīze kopumā aizstāv? Jautājums jau drīzāk tāds retorisks, atbildi nemeklējošs, jo tā jau jautātājam (visbiežāk – anonīmam) "zināma".

Nereti, īpaši pēc kādas asākas publikācijas, kādu partiju vai amatpersonu aizskaroša raksta nākas uzklausīt pārmetumu par strādāšanu kaut kādu "spēku" interesēs. Jā, kādas tad intereses žurnālists vai avīze kopumā aizstāv? Jautājums jau drīzāk tāds retorisks, atbildi nemeklējošs, jo tā jau jautātājam (visbiežāk – anonīmam) "zināma".

Laikrakstam un žurnālistiem pārmesta brāļošanās gan ar Tautas partijas pārstāvi Ēriku Zundu, gan ar vairākiem uzņēmējiem, brīdi pa brīdim esam nosaukti par pašreizējā Tukuma domes priekšsēdētāja, pie vietējās partijas piederošā Jura Šulca atbalstītājiem un pat par Zaļo zemnieku apmaksātiem rakstītājiem (tas vairāk Kandavas novadā). Zinātājam un uzcītīgam avīzes lasītājam šie apgalvojumi tiešām komentārus neprasa, un – galu galā – šeit īsti vietā teiciens – katrs jau no sava kalniņa skatās…
Taču jautājums par interesēm, par vērtībām, ko katrs no mums aizstāv, par ko iestājas, tomēr paliek. Jā, kādas intereses tad es aizstāvu, kas ir manas vērtības?
Šķiet, ka atbildē nekādu īpašu atklājumu tomēr nebūs: droši vien kā vairumam, arī mana lielākā vērtība ir cilvēki. Vispirms jau visi mīļie un tuvie – bērni, vīrs, vecāki, kolēģi, skolotāji. Starp citu tā, manuprāt, ir žurnālistu lielākais ieguvums – ikdienas sastopam daudz jauku, mīļu, interesantu cilvēku. Pat ja ar kādu nekļūstam domubiedri, ikviens pasaulei un tās izziņai iedod savu krāsu, savu uztveres un zināšanu niansi… Un laikam tieši tāpēc nešķiet pieņemama politisko partiju darbošanās, vismaz tā, kāda tā vērojuma pie mums – tāds savtīgu savas grupiņas, savas silītes interešu bīdītāju pulciņš mežonīgā kapitālisma apstākļos…
Manuprāt, civilizētas sabiedrības mēraukla tomēr ir tas, cik labi valstī spēj dzīvot tās neaizsargātākā daļa – veci cilvēki, bērni, neveseli un ne tik veiksmīgi cilvēki.
Ar bažām un arī ar ilgošanos ceru, ka arī mani bērni un mazbērni varēs dzīvot valstī, kuru vadīs tautas priekšstāvji – valsts vīri, ne savtīgi politikāņi. Valstī, kurā skanēs latviešu valoda, joprojām šalks zaļi, ne kailciršu pārņemti meži un kuru apskalos brīva, ne privāti iežogota jūra… Un šķiet, ka šīm vērtībām nav itin nekādas partejiskas (diemžēl) un arī ne biznesa piederības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *