Izlaidumu svētki un… posts

Ir izlaidumu laiks. Uztraukums pirms tam vienojis visus – gan vecākus, gan skolotājus, gan pašus abiturientus. Un tad – beidzot! – svinīgais brīdis ir klāt. Interesanti, vai arī tas patiesībā gadu no gada ir gandrīz vienāds?
Tieši tā gluži nejauši sākās saruna ar kādas skolas direktori…Jā, viņa teica, izlaidumi ir skaists laiks! Priecīgi jaunieši, laimīgi vecāki, atviegloti pedagogi. Ziedi un pateicības. Tā – ikgadēji nemainīgā daļa. Kas notiek ar mainīgo daļu, es ieinteresēti pajautāju? Direktore nopūšas: aizvien biežāk, stāvot zāles priekšā, skatiens žigli pārskrien sēdošo rindas, lai pārliecinātos, vai sēdvietu pieticis vecākiem un visām kaprīzākajām "vietējām prominencēm"… Pirmās rindas un zāles priekšpusi aizņēmušos jauniešus gribas piecelt kājās un aizsūtīt uz beigām. Jā, tie puiši pie viena varētu arī uz mājām aiziet un pārģērbieties, jo izlaiduma svinīgā daļa nav tā vieta, kur ierasties bokseršortos… Gribas aicināt zīdainīšu māmiņas, lai viņas savus pārgurušos un raudošos mazuļus izved skolas pagalmā, svaigā gaisā – bērniņi būtu vienkārši laimīgi!.. Jābūt gatavai, ka iepriekš izstrādātais, skolēniem un vecākiem labi zināmais reglaments var tikt "piemirsts" vai tīši ignorēts. Pat tad, ja esam vienojušies, ka telpu šaurības dēļ katru absolventu skolā sveiks tikai vistuvākie cilvēki, kādam tomēr ierodas 50 cilvēku "svīta"… Kāds sveicēju pulciņš savu "fotosesiju" sarīko uzreiz un turpat, zālē… Neatkarīgi no tā, cik pārdomāta un rūpīgi gatavota būtu uzruna, to nereti klausās un dzird vienīgi absolventi – visi pārējie dzird to, ko stāsta blakussēdētājs… Tādos brīžos man reizēm jājautā sev – varbūt labāk nerunāt nemaz?! Un varbūt izlaidumu nemaz nevajadzēja, ja jau radi un draugi nespēj piecelties un sagaidīt, kad, mūzikai skanot, no zāles svinīgi izies absolventi un viņu skolotāji? Redzu, cik ļoti kauns ir kolēģiem, redzot to grūstīšanos pie durvīm: tātad mēs pat šādu cieņpilnu žestu neesam nopelnījuši?! Un absolventu ir vienkārši žēl – viņi pēkšņi ir pamesti vieni!"
Varbūt mums visiem kopā ir jādomā un jāanalizē, kas "sagājis šķērsām", ja mūsu sabiedrība publiskajā telpā ar katru nākamo paaudzi aizvien izteiktāk top šāda – sociāli nevadāma, infantila, uzvedības normas nezinoša vai tīši ignorējoša? Ko mēs – ģimene un skola – darām nepareizi vai darām par maz?

Komentāri

  1. tāpēc ka paši vien esam vainīgi, katrs esam personības, ignorējam kopējo viedokli, pedagogi ir jau apnikuši un viņi vēlas lai kārtējais svinīgais atkal paiet ātrāk, māmiņas par saviem brīnumbērniem ir sajūsmā, lai tik skrien un bāuj un rezultāts ir tāds ka necienam ne sevi, ne citus

  2. ja katrai klasei taisītu atsevišķi svinīgo mirkli- viss būtu arī daudz savādāk, bet brīžiem liekas, ka skolotājiem (protams, ne jau visiem) gribas ātrāk tikt no absolventiem prom un tad nu pie vienas reizes. Vēl piedevām savā darba laikā. taču nepadomā, ka dažam bērnam tas būs vienīgais izlaidums un kāds no vecākiem var uz to netikt.
    par māmiņām ar maziem bērniem es pilnīgi piekrītu -tur jau nu tikai un vienīgi māmiņas vainīgas,
    bet to kādi nāk un ka’uzvedas jaunieši- diemžēl vaina jāuzņemas lielā mērā:
    -gan ģimenei , gan skolotājiem- tātad cilvēkiem, kuru sabiedrībā pamatu pamatā viņi ir bijuši-.
    -tas viss, kas nu redzams- ir tikai un vienīgi rezultāts visatļautībai…..
    -pēkšņi tam, ka gan skolotāji, gan vecāķi (lielākā daļa) ir kļuvusī tik nevarīgi, ka nespēj tikt galā ar savu bērnu jau pat pirmsskolas vecumā.
    -Tā ir vecāku attieksme pret skolu un skolotājiem, kas tiek mājās apspriesta un ne jau tai labākajā nozīmē. bērni to dzird un tā rodas attieksme.
    – tā ir attieksme arī no skolas puse pret bērniem- Diemžēl, bet arī ir…..
    -Tās ir arī skolotājas, ka raksta bezjēdzīgas piezīmes un parāda savu vājumu
    – vai vienkārši vienalzīiba un neprasme ieinteresēt. , jo zinu, ka ir skolotājas, kur bērni klausās stundā un neatļaujas "izlēcienus"
    Ja būtu lielāka izglītības iestāžu un vecāku sadarbība- domājams, ka arī mūsu bērni būtu sva’dāki
    Ir tikai prieks, ka pa vidu visam šim ir labi skolotāji, sevi cienoši, tādi, kas saprot un prot runāt ar bērniem, lai kādi viņi būtu un to nu mēs redzam izlaidumos kā tiek skolotāja sveikta un kādi vārdi tiek teikti. Un nav jau svarīga dāvanas vērtība.
    Dzirdot skolotājas teiktos- nesamākslotos tekstus arī ir skaidrs vai bija absolventi svarīgi vai nē.
    un nevajag jau daudz pietiek saņemt rūtiņu lapu ar diviem 1. klasē uzrakstītiem teikumiem un paša applicētu margrietiņu 7 gados. To skolotāja bija glabājusi 9 gadus. un vai tas nav mīļi!!!???
    aicinu arī vecākus padomāt, nebūt vienaldzīgiem. Ja iesiet uz skolu pie savām audzinātājām- būs cita attieksme – arī bērns jutīs, ka nav vienaldzīgs ne skolotājiem, ne vecākiem un tas nu viņiem ir svarīgi. domāju, ka kopīgiem spēkiem var gūt labus rezultātus.
    lai veicas skolotājiem, vecākiem un absolventiem!!!!!

  3. Nuuuu, var jau visaadi gadiities, tomeer…man domaat, ka ne jau nu sviniigaa izlaiduma dalja pashiem jaunieshiem ir taa svariigaakaa un atminjaa paliekoshaakaa 🙂
    A viss paareejais ir tikvien kaa organizatorisks fushieris. Lai gan – visiem neizpatiksi nekad! Vienmeer jau uzradiisies kaads ‘etikjetes zinaataajs’, kursh ceeli rauks aristrokraatisko deguntinju. Bet tie tomeer ir sveetki JAUNIESHIEM un tad lai shamie, manis peec, dara kaa grib.
    OK. Vienaa punktaa piekriitu – histeeriskaa tieksme vazaat ziidianju liidzi (izlaidums veel buutu tas maigaakais piemeers), mazliet velk uz sadismu.

  4. es piekrītu viorikai par to,ka ja būtu lielāka izglītības iestāžu un vecāku sadarbība-domājams arī bērnu un vecāku attieksme būtu savādāka.jo ir piem.skola ,kurā tu nedod dievs aiziesi pie direktores un kautko mēģināsi risināt ,kādu problēmu piem.,mani noaudzinaja tā,ka man maz nelikās.es neuzskatu,ka pusaudzim pašam visas problēmas ,kas saistītas ar izglītības jautājumiem,būtu jārisina pašam skolā.likums paredz,ka vecāki pārstāv savu bērnu jebkuros jautājumos līdz pilngadības sasniegšanai.te nu sanāk-ja neliekas vecāks par notiekošajiem procesiem skolā nezinis-ir slikti vecāki,kā vecāks aiziet uz skolu-atkal slikti vecāki,lien ,kur nevajag.sorry,kautkas te nav riktīgi…

  5. Esmu bijusi uz vairākiem izlaidumiem dažādās skolās. Domāju, ka visvairāk ir vainīgi tieši izlaidumu rīkotāji. Daudz mīļāks izlaidums būtu savā skolā. Ja daudz absolventu, katrai klasei atsevišķi. Tas nedrīkstētu būt darba dienā , bet, piemēram, sestdienā, katrai klasei atsevišķā laikā, lai visi, kas vēlas, var arī absolventus apsveikt, un tas nu gan būtu vienalga, cik liels ir apveicēju bariņš, jo jauki, ka ne tikai vecāki sveic, bet pat daudz vairāk tā sveikšana piedien draugiem (vecāki paši par šo darbiņu puķes pelnījuši), kuri sava drauga svarīgo brīdi atceras un pagodina. Arī ģērbšanās ir katra individuāla lieta, kas par šo cilvēku liecina, izlaidums taču pamatā ir jauniešu pasākums. Un, ja arī pasākumā ir vecāki ar mazu bērnu, ja tas bērns saniķojas, kā dāždien mēdz gadīties, var taču iziet un atkal ienākt. Runājam par slikto demogrāfisko situāciju, bet attieksme tik neiecietīga. Vai tad māmiņa ar mazuli nekur sabiedrībā nedrīkst iziet? Arī izlaiduma ballei vajadzētu notikt skolā kopā ar skolotājiem un vecākiem. Tur varētu dalībnieku skaitu ierobežot. Nu neesam tak tādus mežoņus izaudzinājuši, ka pie viena galda nevar pasēdēt un vienā zālē padziedāt un padejot! Kad tad visi būs kopā, ja ne izlaiduma ballītē? Ir jau arī tā, ka labie skolotāji izlaiduma ballitē pirtī un citās īrētās vietās ir kopā ar savu klasi, bet, kur skolotājs nav pratis savu klasi audzināt, tur arī jauniešiem ir prasta kārtējā iedzeršana bez vecākiem un skolotājiem. Patiesībā izlaidums ir tikai spoguliis tam, kādas ir savstarpējās attiecības un attieksme visu skolas gadu garumā. Ir diezgan traki nosēdēt zālē, kur ir trīs izlaiduma klases, katrs absolvents taču ir pelnījis nedaudz laika, lai viņu apsveic, un vēl skolas direktore nolasa garu ikdienišķa stila, formālu referātu, nevis pasaka sirsnīgu, stimulējošu un labu vēlošu uzrunu, ar ko pilnībā būtu pieticis. Šis temats ir diskusijas vērts.

  6. nu i skolotājais lielā sāpe izrunājās! Uzreiz vieglāk palika, ka var ar kādu parunāt un sirdi izkratīt.

  7. un vē no tā virsraksta "POSTS" domāju, kaut kas traģisks noticis.

    ot žira besitsa!

  8. posts bija pēc kara…..nevajag jau tos virsrakstus pāŗsālīt
    un ja tiešām tā domājat- tad nu tiešām nezināt šī vārda jēgu
    un sagājis šķērsām ir viss mūsu valstī
    un es domāju tas nu jau nevienam nav noslēpums

  9. jā gan tas tā ir, ja vecāki neinteresējas par skolas dzīvi, tad vecāki slikti, ja grib piedalīties un risināt kādas problēmas, tad nevajag bāzt savu degunu kur nevajag. Ja skolotāji nebūtu iecēluši degunu mākoņos un saprastu, ka visi darbi ir atbildīgi un nepieciešami, katrs tikai izvēlas to profesiju, kuru jūt par savu esam, tad varētu sadarboties ar vecākiem un neklaigāt ka ir grūti.

  10. Mēs visas lietas skatāmies no savas "tribīnes" – gan skolotāji, gan brex, gan vecmāmiņa…

    Kā jau daudziem, arī man un maniem bērniem ir bijuši vairāki izlaidumi. Visus atceros. Tātad bija labi noorganizēti. Par niansēm varētu runāt. Laikam gan brīvdiena būtu piemērotākais laiks. Par sveicējiem varētu diskutēt.
    Bet ir lietas, par kurām diskusijas nav pieļaujamas. Ģērbšanās – tas ir standarts. Kādas bokserbikses? Tātad ne vecāki, ne skolotāji par šādām tēmām nerunā, nemāca bērnus no mazotnes. Tāpat par mazajiem bērniem. Visiem ir bijuši mazi bērni, bet nevajag mocīt sevi un zīdaini. Tukumā ir izdoti noteikumi, kur ir noteikts, kā rīkoties. Nejauksim demogrāfiju ar pieklājību.
    Nobeigumā gribu pasacīt, ka skolotāji tiešām ir dažādi, un dažam labam jāpadomā, vai nemainīt profesiju laicīgi, jo līdz 1.septembrim vēl ir laiks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *