Ideāli, kas attālina

Pārlūkojot jaunākās ziņas, manī kaut kā aizķērās vārdi par valsts – Latvijas – tēla veidošanu. Tā kaut kāda galīgā atsauce, kamdēļ mūsu sportistiem vajadzētu gūt uzvaras vai citādi izcelties olimpiādē, kamdēļ eks-prezidentiem līdz mūža galam jānodrošina pārticība par kādu vairums valsts iedzīvotāju var tikai sapņot; kamdēļ pirms pašvaldību vēlēšanām jācilā nacionālie jautājumi: jāpapildina Latvijai nevēlamo Krievijas pilsoņu saraksts, jārosina nojaukt Uzvaras monuments Pārdaugavā, ar Ušakova vēlīgo roku no Rīgas budžeta ar prēmijām jāsumina olimpiādes godalgu ieguvēji – rīdzinieki (bet ne Latvijas pārstāvji vispār); kamdēļ interneta vietnē youtube dzēsta filma par latviešu leģionāriem… Par katru no šiem tematiem būtu savs stāsts, taču mani nudien vairāk interesē motivācija – kāpēc tik sasodīti svarīga ir valsts, pašvaldības vai – vienalga – konkrēta cilvēka atpazīstamība un labā tēla veidošana? Jo labi dzīvot var tikai tas, kam daudz draugu (lasi – fanu, atbalstītāju, sponsoru)?? Jo tikai Dievam un tiem, kas virs vidusmēra, visas durvis veras un ceļi liecas, jo – tiem pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos, āmen…?? Vai tiešām taisnība tiem politologiem, kas apgalvo – valsts pēc savas būtības ir savtīgs veidojums un arī mūsu ideāli izriet no personiskām vajadzībām – personiskas neapmierinātības? Un kas tas sports un kas tā politika – tik iekabināt vājākajiem! Kurš te runā par personisko izaugsmi, cīņu ar sevi – kā vārdā, mīļie? Cik sportistu, politiķu un patriotu paliktu, ja šīs lietas būtu jāvirza ar entuziasmu vien…? Cik piedalītos piedalīšanās pēc? Tik tamdēļ, ka interesanti, iespējams apliecināties, būt domu biedru vidū utt?… Es šo visu daudzinu, lai sadzirdētu kādus argumentus par labu tai pasaules vājajai, tizlajai un neievērotajai pusei – tiem smagi slimajiem bērniem, ko atbalstīt Latvijas sabiedrībai (tostarp Ušakovam) rokas par īsu un jārīko televīzijas akcijas; tām nodzertajām nelaimēm, kas pietaisa pagrabus un ar kurām neviens negrib krāmēties; ar…
Nu jūs jau sapratāt – jo spožāki ideāli, jo mazāk dienišķās maizes paliek…

Komentāri

  1. Godīgo, taisnīgo, strādīgo, un visādi citādi derīgo ļaužu aizvien vēl ir vairāk. " Valsts ir spēks ar ko valdošā šķira uztur kundzību pār apspiestajiem" , šo definīciju mums skolā savulaik mācīja. Trekni ēst nemaz nav veselīgi! Tā ka mūsu valsts ir mūsu katra viena iedzīvotāja izvēļu summa. Tikai neizprotami, kā tas nākas, kad mēs vēlamies vienu, bet daudzreiz pēc kārtas atkal un atkal izvēlamies to ko nevēlējāmies.

  2. Nu un kāpēc Jums tas Ušakovs jāmin(negatīva nozīme ,protams!).Arī pazīmēties gribas, veidot mērķtiecīgi IENAIDNIEKA TĒLU?

  3. Lai vai kaa ar visiem citiem jautaajumiem, bet…nepiekritiishu, ka sports tiek iebaazts taajaa pashaa maisaa!
    Lai kaut ko sasniegtu, sanjemtu medalju un to, ja godiigi, ne paarlieku lielo preemiju, cilveeki daudzus gadus ir treneejusies un, jaa, lielaakoties, balstoties uz pliku entuziasmu. Tas, ka mums vispaar veel Latvijaa dziivo kaads olimpiskais medaljnieks ir pateicoties sho sportistu, kaa reiz, patriotismam (emigeejot vinjiem buutu kudish vairaak iespeeju sanjemt to pashu ‘niistamo’ naudinju!)
    Un, ja kopumaa – kas slikts, amoraals vai divkosiigs gribeeshanaa kaut ko sasniegt, mazliet pacelties paari, sajusties iipasham, ‘veidot labu teelu’!? ‘Vienliidziiba’ nepastaav, nav iespeejama un diez vai ir vajadziiga. Visbeidzot – mees katrs kaadu izmantojam savu personisko vajadziibu apmierinshanai! Diez vai pat filozofiskaa garaa vegjeteejosh budistu muuks speetu izdziivot, ja tie paareejiee ‘negariigie muljkjiishi’ vinjam neziedotu!?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *