Dievs ir mīlestība

Ne­dē­ļas no­ga­lē Zie­mas­svēt­kus svi­nēs pa­reiz­ti­cī­gie. Arī Tu­ku­ma Svē­tā Ni­ko­la­ja pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­cas drau­dzes lo­cek­ļi un dau­dzi ci­ti mūs­pil­sē­tas ļau­dis. Pa­reiz­ti­cī­ba ir vie­na no ve­cā­ka­jām ti­cī­bām un šķiet, vi­sai de­mo­krā­tis­ka, bet par to va­jag pār­lie­ci­nā­ties kat­ram pa­šam.

Drau­dzes mā­cī­tājs Tēvs Jo­ans svei­ca Zie­mas­svēt­kos pa­reiz­ti­cī­gos, vi­sus kris­tie­šus, ra­jo­na iedzī­vo­tā­jus. Viņš sa­cī­ja: "Vi­siem cil­vē­kiem no­vē­lu Die­va mie­ru dvē­se­lē, iecie­tī­bu vie­nam pret ot­ru un gal­ve­nais – sir­dī mī­les­tī­bu. Man šķiet, ka tie­ši mī­les­tī­bas mums pie­trūkst vis­vai­rāk. Kat­ram. Un nav sva­rī­gi, kā­du ama­tu sa­bied­rī­bā ieņem, kāds ir vi­ņa ma­te­ri­ālais stā­vok­lis. Vien ar mī­les­tī­bu, lab­sir­dī­bu, la­bes­tī­bu cil­vē­ki viens ot­ru sa­pra­tīs, sa­pra­tīs, ka vi­ņu pie­nā­kums ir pa­lī­dzēt ci­tiem cil­vē­kiem.

Nav vieg­li mī­lēt vi­sus cil­vē­kus un arī pa­šam se­vi ne­at­stāt no­vār­tā. Tas ir grūts darbs. Va­rē­tu teikt: va­ro­nī­ba. Mī­lēt vie­nam ot­ru arī ir Die­va li­kums. Ja cil­vēks sa­ka, ka viņš tik ļo­ti mīl Die­vu, baz­nī­cu, bet ne­mīl sa­vu tu­vā­ko, tad viņš ne­mīl arī Die­vu.

Die­va mī­les­tī­ba sā­kas ar ģi­me­ni, kai­mi­ņiem, dar­ba­bied­riem, ar cil­vē­kiem, ko ga­dās sa­stapt dzī­ves ce­ļā. Un ja cil­vēks no tā vi­sa kaut ne­daudz la­ba da­rīs, tad arī dzī­vē, dar­bā vi­ņam veik­sies."

Je­ļe­na Or­lo­va ar bēr­niem An­nu un Vla­du vi­si ir kris­tī­ti. Ik­ses­tdie­nas baz­nī­cā at­nākt neiz­nāk, bet svēt­kos – Zie­mas­svēt­kos, Liel­die­nās – vi­sa ģi­me­ne at­li­ci­na lai­ku un at­nāk uz kā­du no svēt­ku diev­kal­po­ju­miem. 

Pir­mo sve­cī­ti Or­lo­vi no­liek par svēt­kiem – Kris­tus dzim­ša­nas die­nu. Pā­rē­jās par mī­les­tī­bu, ve­se­lī­bu ģi­me­nē. Par veik­smi dar­bā. Mā­cī­bām sko­lā. Vi­si ko­pā – par tē­ti Alek­san­dru. Tē­tis ir au­to­va­dī­tājs – tāl­brau­cējs. Lai vi­ņam lai­mīgs ceļš zem au­to­ma­šī­nas ri­te­ņiem!