Dažas senākās dārzniecības Tukumā

Tukuma dārzniecību senākā vēsture līdz šim nav pētīta. Kad izveidoti pirmie augļu dārzi Tukumā, īsti nav zināms, bet 19. gadsimta 60. gados tagadējās Lielās un Talsu ielas gruntsgabalos jau uzskaitīti augļu koki – dažos dārzos to skaits tuvojās diviem desmitiem.

Sekojot Eiropas paraugiem

Zināms, ka dārzu kopšanas tradīcijas 18. gadsimtā pastāvēja galvenokārt muižās. Sekojot labākajiem Eiropas dārzu paraugiem, no Rietumiem tika ievesti dažādi augu un koku, kā arī puķu stādi. Drīz vien Latvijā sāka audzēt daudzas svešzemju koku un krūmu sugas. Retie koki un krūmi tika savākti galvenokārt pilsētu un muižu parkos – Burtniekos, Rundālē, Kazdangā, Skrīveros un arī Rūmenes muižā pie Kandavas

Zināms, ka 19. gadsimta sākumā jau sāka veidoties pirmās komerciālās dārzniecības Rīgā, kas izplatīja dažādu introducēto koku un krūmu, kā arī tolaik eksotiskos dāliju un liliju stādus. Svešzemju augu introdukciju veicināja 1845. gadā nodibinātā Rīgas Dabas pētnieku biedrība, 1868. gadā dibinātā Baltijas Mežkopju biedrība un 1876. gadā dibinātā Rīgas Dārzkopju biedrība. Liela loma svešzemju augu introdukcijā bija Rīgas dārznieku J. Cigras, K. Šoha, F. Vāgnera un N. Vāgnera firmām.

Vāgnerdārzs un dārzu kopšanas tradīcijas

Ar F. Vāgnera vārdu saistās arī tā sauktā Vāgnera dārzniecība Tukumā. Kā ļaudis runāja, Ezerkauķu māju saimnieks Zēbergs, par labu naudu pārdevis māla kalnus vācu izcelsmes dārzniekam, nopirka iesala rūpnīcu, uzbūvēja spirta brūzi un vairākus namus Tukumā. Savukārt dārznieks Vāgners izveidoja kokskolu, uzbūvēja daudzas siltumnīcas. Vāgnerdārzā bija vairāk nekā 600 rožu šķirnes, 100 ābeļu šķirnes, 23 bumbieru un 56 plūmju šķirnes, 27 jāņogu šķirnes, 26 aveņu šķirnes, kā arī dažādas kazeņu, ērkšķogu un zemeņu šķirnes. Lazdu, mežrožu, rabarberu un sparģeļu stādījumi. Sēru koki un dzīvības koki. Kā norāda vāciskais dārza apzīmējums «Kunstgärtnerei» – kokaudzētavā liels īpatsvars bija tieši dekoratīvajiem augiem. Vāgnerdārzs ir viena no pirmajām un labākajām svešzemju koku kolekcijām Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Vēl pirms Vāgnerdārza Tukumā tika izveidots Pilsētas dārzs, ko pazīstam kā Pilsētas parku. Pauls fon der Reke, kam piederēja nams Harmonijas ielā 7 (tagadējais Mākslas muzejs), bija viens no dārzkopības entuziastiem. Atsaucoties Kurzemes gubernatora rīkojumam, viņš 1867. gadā sāka veidot parku un vēlāk uzdāvināja to pilsētai.

Kā liecina virsskolotāja O.E. Šmita fotogrāfijas, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Tukumā bijuši vairāki skaisti iekopti dārzi. Piemēram Lielajā ielā 10, kur tikko dega vecā dzīvojamā māja, bija dārzs ar lapeni, krūmu un koku stādījumiem, skaistiem celiņiem. Romantisks dārzs bijis arī blakus Pilsētas parkam – Lielajā ielā 30 un 32. 20. gadsimta sākumā tur atradās podniecība. Dārzu īpaši romantisku darīja nelielais strautiņš, kas līkumoja starp veciem kokiem un košumkrūmiem. Izkopta bija arī Avotu ielas apkārtne un kāpnes uz ezeru, kā arī Sv. Nikolaja pareizticīgo draudzes baznīcas apkārtne – tā sauktais Saules dārzs. Atbilstoši 19. gadsimta beigu dārzu mākslas tradīcijām tika veidoti Kalna kapi, kur dārznieks Pusins veidoja terases un stādīja svešzemju augus.

Dārzniecības Talsu ielā

Aktīvākais dārzu veidošanas periods un komercdārzniecību bums Latvijā sākās pēc 1879. gada. Tukumā tas bija saistīts ar Rīgas-Tukuma dzelzceļa atklāšanu un jaunajām iespējām pārdot produkciju Rīgas tirgos.

19. gadsimta beigās dārzniecība atradās Talsu un Pauzera ielas stūrī (tagad Talsu iela 34). Zināms, ka īpašums kādu laiku piederējis Pūres muižas dārzniekam Andrejam Dannem (1866.-?), kurš bija apguvis amatu Vāgnera dārzniecībā. Viņš bija apprecējis Pūres muižas saimnieci Annu Lagzdiņu un kā dāvanu no barona fon der Rennes saņēmis šo īpašumu nomā ar izpirkšanas tiesībām. Diemžēl jaunā ģimene nespēja nomaksāt prasīto summu un 1893. gadā gruntsgabalu pārdeva dārzniekam Fricim Heindriham, 1895. gadā viņš nopirka arī blakus esošo zemes gabalu, kas bija piederējis Jannem Ginteram un izveidoja vienu no lielākajām dārzniecībām Tukumā. 20. gadsimta sākumā Heindriha uzvārds krieviskots un turpmāk dārznieks saukts par Frici Gendrihu. Dārznieka bērni pēc Pirmā pasaules kara palikuši Krievijā, bet īpašums padomju gados nacionalizēts.

Dārznieks Danne izveidoja jaunu dārzniecību turpat netālu – Talsu ielā 25 – kalēja Kristiāna Kīla īpašumā. Andreja Dannes dēls bija precējies ar kalēja meitu – skolotāju Elizabeti Konstanci un kalējs labprāt iznomāja zemi jaunajam radiniekam. Dārzniecība Talsu ielā 25 pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. Dārznieka amatu bija apguvuši arī Dannes dēli – Ernests un Aleksandrs.

Talsu ielas galā – pie paša Kapukalna – 1901. gadā dārzniecību izveidoja bijušais Kabiles muižas dārznieks Hermanis (Ermanis) Viļums, kurš bija apprecējis Durbes barona fon der Rekes bērnu auklīti Annu Katrīni Liepu. Viņš iekopa dārzu un uzbūvēja arī nelielu siltumnīcu.

Aiz kapu kalna – ieplakā pie Zvirgzdupītes, ko sauca par Priežuleju, 20. gadsimta sākumā atradās Felzenberga dārzniecība, kas skaitījās pie Vilkājas muižas.

Dārzniecības Lielajā ielā

Ideāla vieta dārzu kopšanai arvien bijusi Slocenes nogāze Lielās ielas aizmugurē, kuru visu dienu apspīd saule. Bija arī iespējas izmantot ezera vai avotu ūdeni laistīšanai. Zināms, ka 19. gadsimta beigās Lielās ielas galā – aiz tā sauktā Šekumkroga – pastāvēja kāda dārzniecība, kas piederēja M. Nordmanam, bet tagadējās 3. pamatskolas stadiona vietā – Fr. Švettera (?) dārzniecība.

20. gadsimta sākumā Lielajā ielā bijušas vismaz divas dārzniecības. Blakus Viesīgās biedrības namam – Lielajā ielā 3 – atradās Ernesta Dannes (1865-1923), dārznieka Andreja Dannes dēla, uzņēmums. Diemžēl sakarā ar kultūras nama piebūves celtniecību 20. gadsimta 70. gados gruntsgabals ir tik ļoti izmainīts, ka nekādu liecību par seno krāšņumu vairs nav.

Viens no skaistākajiem dārziem bijis Friča Strautkalna (1847- 1933) īpašumā Lielajā ielā 33. Dārznieks bija ievēlēts arī Tukuma pilsētas domē un darbojās kā domnieks. Dārzniecība pastāvēja vismaz laikā no 1901. līdz 1933. gadam – F. Strautkalna nāvei. Vēl daži tukumnieki atceras augļu koku un košumkrūmu stādījumus, kāpnītes līdz ezeram un laivu, kas tika iznomāta atpūtai ezerā.

Dārzniecības Raudas ielā

Pirmā zināmā dārzniecība Raudas ielā pastāvējusi vismaz 19. gadsimta beigās un atradās Raudas ielā 10 – teritorijā starp tagadējo poliklīniku un slimnīcu. Tā kā zeme tolaik piederēja Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcai, dārznieks A. Priede acīmredzot to nomāja. Šķiet, ka dārzniecība pastāvējusi līdz 20. gadsimta sākumam. Otrpus ceļam – Raudas ielā 19 – bija kāda cita dārzniecība, kas 20. gadsimta sākumā piederēja J. Cīrulim. Šobrīd nav ziņu, bet iespējams, ka agronoms un skolotājs Krišs Cīrulis (1852-1929) bijis saistīts ar dārznieku rados.

20. gadsimta sākumā dārzniecību izveidoja arī Juris Andrejs Krauze (1871-1936), kurš pazīstams arī kā Tukuma Krājaizdevu sabiedrības direktors un Tukuma Viesīgās biedrības valdes loceklis. Jau 1912. gadā viņa dārzniecība un puķu veikals atradās pašā pilsētas centrā – pie Tirgus laukuma (tagad Brīvības laukums 13). Nav zināma precīza dārzniecības vieta, bet, jādomā, ka tā atradās tagadējās ledus halles vietā, kas agrāk tika saukta par Virspilskunga laukiem.

20. gadsimta 20. gados – Agrārreformas laikā – dārznieks Juris Andrejs Krauze ieguva īpašumā zemi Raudas ielā 17. Savukārt, Mārtiņš Krauze (1872-1944) savu dārzniecību veidoja Raudas ielā 23. Tā radās slavenā Krauzes dārzniecība, uz kuras bāzes padomju gados veidojās Tukuma dārzniecība.

Krauzes dārzniecībā sākumā bijušas vairākas siltumnīcas, bet to skaits gadu gaitā sasniedzis desmit. 1922. gadā J. A. Krauze uzbūvēja vienstāva dzīvojamo māju tagadējās Kurzemes un Raudas ielas stūrī, kas tukumniekiem bija pazīstama kā kafejnīca «Vilvita» un pavisam nesen nojaukta.

Pēc Pirmā pasaules kara – jau 20. gadu vidū, puķu veikalu dažādos namos – Lielajā ielā 1 un 7 – turēja viņa dēls Ziedonis Krauze (1907-1941), kurš no tēva mantoja ne tikai dārznieka un tirgotāja prasmes, bet arī turpināja tēva iesākto sabiedrisko darbību Tukuma Viesīgajā biedrībā, un trīsdesmitajos gados – arī Tirgotāju un rūpnieku biedrībā.

Pēc tēva nāves 1936. gadā dārzniecības vadību uzņēmās Ziedonis Krauze. 1941. gadā siltumnīcas aizņēma 1333 m² un lecektis – 400 m2. Dārzniecībā audzēja rozes, dālijas, lefkojas, krizantēmas un citus ziedus, kā arī izgatavoja ziedu buķetes un kapu vainagus. 1941. gada 14. jūnijā Z. Krauzi un viņa sievu Aleksandru deportēja uz Sibīriju. Z. Krauze mira 1941. gada rudenī Kirovas apgabala Vjatlaga nometnē. Aleksandra izdzīvoja un 1956. gadā atgriezās Tukumā. 1945. gada 29. maijā dārzniecību nacionalizēja un pievienoja jaunizveidotajam Tukuma dārzu trestam. Trestā iekļāva arī tā saukto Kaktiņa dārzniecību, kas līdz padomju okupācijai piederēja Jūlijam Kaktiņam un par kuras varenību joprojām liecina funkcionālisma stilā celtā savrupmāja Raudas ielā 25.

Nobeigumā

Droši vien Tukumā bijušas vēl vairākas nelielas dārzniecības, par kurām šobrīd Tukuma muzejā nav ziņu. Vismaz no 20. gadsimta sākuma pastāvēja arī tā sauktā Āboliņa dārzniecība Meža ielā un ar to saistīti daudzi 1905. gada notikumi. Šobrīd daudz vairāk ir nezināmā, kā zināmā. Tukuma muzejs būs pateicīgs par ikvienu fotogrāfiju vai stāstījumu, kas varētu palīdzēt papildināt Tukuma kā dārzu pilsētas vēsturi.