Vakarrīt, atvasaras saules dāsni apmirdzēti, no ģimenes dārziem un puķu dobēm uz skolām braši aizsoļoja gladiolu, asteru un dāliju pulki. Kādu "lakstu savai učenei" nesa pat tie, kuru tīņu vecums nupat iegājis "pofigisma periodā". Tā tas iegājies. Tā pieņemts. Tā pašam gribas. Tā mamma lika…
Tas bija vakar. Šodien ir jau cita diena. Bez puķēm. Parasta darba diena ikvienā skolā, un nu neviļus jādomā "darbdienu domas"… Vai skolotāji, saņemot un cenšoties saturēt rokās puķu kalnus, pamanīja to mazo pirmklasnieciņu, kam nebija pat tā viena garajā skolas ceļā izvārgušā dālijas zieda – ar slāpēs nokārušos ziedgalvu un siltajās roķelēs samelnējušajām lapām? Vai klases audzinātāja redzēja, kā aiz citu mugurām kautri aizslīd pusaudzis, tukšās rokas kabatās sabāzis? Jo – mājas viņam ir bez puķu dārziņa, ģimene – bez tradīcijām, vecāki – bez intereses par skolu un mācībām… Vai arī – tētis ir bez darba. Vai mamma – Īrijā, Dānijā, Amerikā vai citur pelna iztiku, un tuvumā nav neviena, kas ielūkotos mazā atstātā (Un atstāti un pamesti vieni, reizēm mēs visi, neatkarīgi no vecuma, pēkšņi sajūtamies mazi, neaizsargāti un nelaimīgi!) cilvēkbērna pasaulē…Vai, priecājoties par puķēm un visu pārējo, kas asociējas ar šo Zinību dienu, mēs esam gatavi redzēt arī ikdienu? Ikdienu, kas ne vienam vien skolas bērnam ir ģimenes un valsts radīto materiālo problēmu pilna? Vai skolotājai atradīsies lieka burtnīca, pildspalva, klade – līdz brīdim, kad mazā skolnieciņa vecāki beidzot saņems algu par savu vasaras darbu? Vai klasesbiedrs būs mācīts savu jauno, skaisto mācību grāmatu pabīdīt uz sola vidu – lai tajā var ielūkoties blakussēdētājs, kam grāmatas vēl nav? Vai pirmie divnieki un pirmās piezīmes dienasgrāmatā nebūs par to, ka izdevniecība vēl nav sadrukājusi vajadzīgās grāmatas; ka vecākiem nav auto, lai aizbrauktu uz pilsētu pēc mācību burtnīcām; ka par vecmāmiņas pensiju neiznāk gan sporta tērps, gan krosenes; ka pagasts savas šaurās rocības dēļ nav spējis izcīnīt vai nodrošināt normālu autobusu satiksmi?
Problēma – problēmas galā (Eh, būtu nu es labāk par bekām rakstījusi!)… Un bērni vēl par maziem, lai saprastu: tas, kas mūs nepiebeidz, mūs norūda!
Ja mēs dzīvotu normālā valstī, tad miljoniem vērtu referendumu, dārgu auto ar numuriem AA66… un citu nevajadzīgu tēriņu vietā tiktu radīti un uzturēti internāti, kuros bērni būtu vismaz paēduši un apģērbti, uz kino aizvesti un ar sportu nodarbināti, savas tautas saknes apzinājušies un dziedāt/dejot protoši utt.
Ne jau visiem tur ir jāatrodas, bet pārāk daudz ir to, kas šīs pašsaprotamās lietas nevar saņemt! Tomēr bez viņiem mums neiztikt, un kas no viņiem izaugs, ir atkarīgs no šodienas – vai varēsim/gribēsim izraut viņus no purva.
Ja kāda pašvaldība kaut ko tādu dabūtu gatavu, tas būtu brīnums ne tikai Latvijas mērogā! Un tas būtu vislabākais ieguldījums dotās vietas attīstībai nākotnē – gaiši domājoši un gudri rītdienas pilsoņi.
Utopija? Laikam jā, nav jau ne likumu, ne resursu, ne gribētāju darīt, ne … Labāk ņaudēsim un izmirsim!