Arvien biežāk Latvijā jāsastopas ar vadonisma kulta slavināšanu tādā vai citādā veidolā. Turklāt šajā propagandas darbā iesaistījušies ne vien galēji radikālo politisko uzskatu paudēji, bet arī lielāko politisko partiju pārstāvji un pat Valsts prezidents!
It kā nepietiktu ar neiecietīgi noskaņotu radikāļu baru, kas ik gadu valsts nozīmīgākajos svētkos, 18. novembrī, ar lāpām rokās maršē starp Rīgas centrā novietoto diktatora bronzas veidolu un svētāko mūsu valsts brīvības un demokrātijas simbolu – Brīvības pieminekli. Šādi partijas “Visu Latvijai!” biedri ikreiz mēģina likt vienlīdzības zīmi starp Latvijas brīvību un Kārļa Ulmaņa puča rezultātā izveidoto autoritāro 15. maija režīmu, kas koncentrācijas nometnēs un cietumos ieslodzīja demokrātiju un sociālo taisnīgumu alkstošos mūsu zemes patriotus; atlaida no darba tos, kuri nepiekrita diktatoriskā nacionālisma dogmām, bet citādi politiski domājošos, iesaucot armijā, pēc PSRS parauga ieskaitīja darba rotās ar liegumu lietot ieroci.
Aizvadītā gada laikā tapis jauns piemineklis Latvijas demokrātijas iznīcinātājam K. Ulmanim, bet par 90% savākti līdzekļi nākamajam, ko paredzēts uzstādīt tālajā un autoritārajā Turkmenistānā. Zīmīgi, ka pirmā pieminekļa atklāšanā septembra sākumā piedalījās ne vien aptuveni tūkstoš radikāļu, bet arī vairākas valsts augstākās amatpersonas. Pagodināt diktatoru un parlamenta likvidatoru bija ieradušies tādi pašreizējie Saeimas – Latvijas demokrātijas citadeles – deputāti, kā A. Šķēle, A. Brigmanis un R. Dzintars. Kāda gan ir Latvijas nākotne, par kuru sapņo šie politiķi, ja viņu rūpju lokā atrodas valsts demokrātijas grāvēja piemiņas pasākumi?
Pārsteidzoši, bet šo pieminekli atklāt bija personīgi gatavs pat Valsts prezidents! Vai Zatlera kungs kopā ar saviem padomniekiem apzinājās, ka atklāj pieminekli personai, kas pretlikumīgā kārtā bija sevi pašpasludinājusi par valsts pirmo personu? Politikānim, kurš, glābjot savu ādu apmaiņā pret solījumu doties trimdā uz Šveici, piekrita padomju tanku un amatpersonu iebraukšanai Latvijā, tieši veicinādams mūsu valsts inkorporāciju PSRS, vienlaicīgi nedodot pavēli sākt bruņotu pretestību, lai arī, saskaņā ar vēsturnieku vērtējumu, Latvijas armija bija labāk apmācīta un ekipēta nekā somu kolēģiem. Vai tāds ir mūsu Valsts prezidenta paraugs?!
Visā šajā ainā lieliski iekļaujas Nacionālajā teātrī un Latvijas kinoteātros ar vērienu demonstrētā izrāde “Vadonis”, kas, izsakoties teātra kritiķes Zanes Radzobes vārdiem, Ulmaņa mītu atreferē tā vulgārākajās izpausmēs. Kurp ejam, Latvijas tauta? Vai diktatora un demokrātijas iznīcinātāja vārdā bija nepieciešamas barikādes, brīva un demokrātiska Latvija? Vai spējam būt paši sava likteņa kalēji vai arī joprojām esam kalpu tauta, kam vajadzīgs kungs un pavēlnieks?! Padomāsim par to valsts svētku dienās un neļausimies radikāļu provokācijām.
Esmu pārliecināts, ka jebkādas vadonisma kulta tendences nepieciešams likvidēt pašos to pamatos.
Ivars Jakovels
politikas zinātnes maģistrs
sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/