Par Latvijas goda sargātājiem

Latviešu valodā lasošajiem un dzirdošajiem, iespējams, paslīdēs garām kaislības, kuras izraisījušās ap telekompāniju «TV5». Proti, 18. novembrī daži “skatītāji” no 18.30 līdz 19.30 nav bijuši 11. Novembra krastmalā Rīgā vai kādā svinīgā pasākumā, kas veltīts valsts proklamēšanas gadadienai, bet gan centīgi sēdējuši pie televizora ekrāniem un vērojuši šī telekanāla raidījumu «Bez cenzūras». Un pēc tam pasūdzējušies tādai nereti kuslai organizācijai kā NRTP. Un šī – tavu brīnumu! – reaģējusi uz šo “skatītāju” sūdzībām!

Par ko? Jā, kurš gan īsti redzējis vai dzirdējis šīs sūdzības? Kurš īsti zina, kas tajās pausts? Varam paļauties tikai uz atreferējumiem, ko pasniedz NRTP oficiālā vēstule telekanālam un masu mediju iztirzātie padomes vadītāja Kleckina formulējumi. Un tad noskaidrojam, ka “skatītāji” saskatījuši šajā raidījumā uzbrukumu Latvijas godam un cieņai. Pareizāk sakot, nevis raidījumā, bet konkrēti uzdotajā interaktīvajā jautājumā: “Latvijas neatkarības iegūšana ir: 1) varonīgu cīņu rezultāts, 2) vēsturiska nejaušība, 3) liktenīga kļūda.”

Kleckins intervijā šim kanālam aicināja visus aizdomāties, kā būtu, ja jūsu dzimšanas dienā kāds pajautātu: vai nebija liktenīga kļūda, ka vecāki jūs radīja? Nu ko, jāsāk domāt. Katram pašam par sevi gribas domāt, ka “es noteikti neesmu liktenīga kļūda”; vērotājam no malas dažkārt var likties citādi…

Bet – atpakaļ pie tēmas. Manuprāt, šajā vētrā ūdensglāzē jānošķir trīs lietas. Pirmkārt: ko mēs katrs domājam par Latviju, tās godu un cieņu un šo vērtību aizskaršanu. Bez šaubām, problēmu nebūtu, ja šāda jautājuma ekrānā nebūtu bijis. Bez šaubām, latvietim 18. novembrī gribas aizmirst negācijas un ļauties nacionāli patriotiskām jūtām pat tad, ja sirdi nomāc bezdarbs, naudas trūkums, aukstums, bads… Nav vēl piemirsies sauklis par pastalām un brīvo Latviju. Bet – pārējās 364 dienas gadā ne viens vien atļaujas zākāt i valdību, i prezidentu, i valsti. Protams, slaidi piemirstot i par tās godu, i par cieņu. Un ko ar šo valsti, tās godu un cieņu darījuši “trekno gadu” valdītāji, kad atstāja mūs visus pie sasistas siles? Vai tie nebūtu pelnījuši vienu administratīvu vai pat krimināllietu? Ko nu lai iesāk, cienījamā Televīzijas padome?

Un tad uzprasās pārdomas par otru lietu. Proti, vai tik šī administratīvās lietas ierosināšana patiesībā nenozīmē centienus izrēķināties ar šo kanālu par citiem “nedarbiem”? Centīgiem šī kanāla ziņu raidījumu skatītājiem nav noslēpums, ka žurnālisti ir skarbi un nesaudzīgi pret valdošajiem. Ar vārdiem pa galvu dabū ne viens vien pie varas esošais (tas pats Kleckins lai). 22.00 ziņu raidījumā dzirdamie komentāri tā trāpa “naglām pa pieri”, ka precīzāk vairs nevar būt. «Bez cenzūras» raidījuma vadītājs Mamikins arī savos jautājumos vai spriedumos ir visnotaļ bargs. Jā, dažkārt pat provokatīvs vai, kā izteicies Kleckins, “bezkaunīgs”.

Vairs neiedziļinoties sīkumos, tiecos apgalvot, – tieši šis skarbums, bargums un “bezkaunīgums”, kritizējot valsts vadošo darbinieku neprasmi pildīt savus pienākumus, radījis politisko direktīvu, kas izpaudusies “skatītāju” sūdzībās.

Un tad nu vēl trešā lieta. Pilnīgi var būt, ka dažiem ir kā skabarga acīs tas, ka šī kanāla ziņu raidījumi izskan krievu valodā. Kaunīgie latvieši, tā sakot, atkal tēlo strausus un veikli piemirst, ka šajā valstī dzīvo arī tādi cilvēki, kuri labprātāk tekstu uztver citās valodās. Un tad pēkšņi var uznākt paniskās bailes no citādi runājošajiem, kas noteikti arī citādi domā. Klāt, iespējams, “piesienas” domas par Rīgā uzvarējušo partiju un gaidāmajām Saeimas vēlēšanām… Un iešaujas prātā: vai gan nebūtu labi, ja līdz vēlēšanām mūsu platuma grādos skanētu tikai daži kanāli – “pareizā valodā”, par “pareizajām tēmām”, “pareizā manierē pasniegti”, ar “pareiziem jautājumiem”, lai “pareizie” varētu sniegt “pareizas atbildes”?

Nu re – ātri vien piemirstas i gods, i cieņa, paliek vien kāre tikt pie varas un palikt pie varas. Visiem līdzekļiem. Pat tādiem, kas ierobežo demokrātiju valstī, kurā ir spēkā Satversme ar visu tās 100. pantu.

Komentāri

  1. Man dzīvē gan tajos laikos gan arī tagad par svētkiem es uzskatu ziemassvētkus ,jauno gadu ,lieldienas vasarsvētkus un jāņus, bet par pārējiem ir viela pārdomām,man ļoti spilgti ir palicis atmiņā kā 90gadu sākumā leģināri SS formās gāja ar prezidentu un valsts vīriem un sievām pie Brīvības pieminekļa un tad viss bija kātībā, un atmiņā ir palicis no skolas laikiem ,kad Salaspilī vēl nebija nekas uzcelts ,skolēni satikām sieviņu ,kura stāstīja kā viņai šeit gājis ,kad ar rokām dīķi rakuši un pa zemi sliekas meklējuši ,ēst gribējies, tādēļ attieksme pret svētkiem katram varbūt sava un nav tiesību kādam kaut ko apstrīdēt.kā to dara Kleckins.

  2. А у меня главный праздник День Победы 9 Мая! День когда младшее поколение поздравляет старшее, и у всех радостные лица, и только положительные эмоции 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *