Pastaigājoties augustā pa Rīgas mikrorajonu Imantu, zem dzīvības koka atradu neparasti lielu pūpēdi.
Tā, kā domāju, ka milžu pūpēži ir aizsargājamo sēņu sarakstā es viņu mājās nenesu. Izmērīju tikai apkārtmēru un nofotografēju. Uzskatāmības pēc uzliku viņam galvā savu “kovboja” 58 izmēra cepuri. Milzu pūpēža apkārtmērs bija 112 cm. No bērnības biju iemācīts, ka pūpēžus ēst nedrīkst. Tomēr, spriežot pēc ierakstiem internetā gandrīz visi pūpēži ir ēdami. Tajā skaitā arī milzu pūpēži. Viņi tikai prasa dubulto termisko apstrādi. Vārīšanu un cepšanu. Citi avoti brīdina, ka sēnes (celmenes) mīl sevī uzkrāt radioaktīvos elementus un smagos metālus. Tāpēc parasti uzturā lietoju tikai šampinjonus. Šīs sēnes tiek audzētas slēgta tipa telpās, pat pagrabos. Ja runājam par pūpēžiem, tad mūsu senči svaigi sagrieztu pūpēdi lika uz asiņojošām brūcēm. Pūpēdis veicina asins sarecēšanu. Tāpat, viņš ir aseptisks un pasargā brūci no infekcijas. Sēnes ir redzamas un pavisam sīkas, mikroskopiskas.
Mikroskopiskās tiek pieskaitītas pie baktēriju grupas. Baktērijas, tātad arī tā saucamās pelējuma sēnes, varētu dalīt divās lielās grupās. Cilvēkiem kaitīgajās un derīgajās. Derīgo mikroskopisko sēņu grupā var minēt rauga sēni.Ir ēdamās mikroskopiskās sēnes, ko lieto dažādu sieru pagatavošanai.
Skots Aleksandrs Flemings 1928. gadā nejauši atklāj pirmo antibiotiku- penicilīnu, kas pieder pie pelējumu sēņu grupas.
Pelējumu sēnes, kā mikroorganismi ir vieni no vecākajām dzīvības formām un zemes. Viņi ir daudz, daudz vecāki par vissenākajiem dinozauriem. Viņu izturība un dzīvot spēja ir apbrīnojama. Mikroorganismi ir pārdzīvojuši vismaz trīs totālas katastrofas, kad uz zemes gāja bojā vismaz 70- 99% dzīvības formas.
Somijā ir sapratuši pelējuma sēņu ārkārtīgi lielo bīstamību. Piemēram, ievēroju, ka Haminas pilsētas garnizonā sākts pavisam jaunas kazarmas kapitālais remonts. Man paskaidroja, ka karavīru kazarmā tika konstatēta liela pelējuma sēņu sporu koncentrācija gaisā. Šajā sakarā tika mainīti visi logi, durvis un ventilācijas sistēmas, kas izslēgtu pelējuma sēņu vairošanos telpās. Interesants stāsts bija par vienu no Haminas pilsētas pamatskolu. Arī tur tika atrasts pelējums un paaugstināts pelējuma sēņu sporu saturs gaisā. Skolu nojauca pilnībā. Tās nojaukšanu aizkavēja zaļo protesti. Lūk, skolu spārēs bija iemitinājušās bezdelīgas.
Bija cīņa par nojaukšanas atlikšanu līdz mazie putnēni izaugs. Lai nepārtrauktu mācību procesu, skolēniem iekārtoja pārvietojamo vagoniņu pilsētiņu.
Katrs soms zina, ka pelējis produkts (ievārījums, maize) vairs nav lietojams nekādā veidā. Jo virsējā pelējuma kārta var veidoties tikai tad, kad produkts ir caurausts ar micēliju visā tā dziļumā. Vārīšana pat vairāku stundu garumā nenogalina dažu sēņu micēliju. Pelējuma sporas izsauc alerģiju, plaušu saslimšanu (pneimoniju) un bronhiālo astmu. Veicina organisma sensibilizāciju- ārkārtīgi pārspīlētu organisma aizsargreakciju pret svešu olbaltumu. No nātrenes uz ķermeņa, balsenes tūskas līdz pat anafilaktiskajam šokam. Pelējuma sēnes, kas aug uz zemesriekstiem izsauc aknu vēzi.
Par pelējuma sēnes ārkārtīgo izturību liecina ķērpju izdzīvošanas māka. Ķērpji ir sēnes un aļģes simbiozes augs. Ķērpji aug uz mūriem un laukakmeņiem. Izdzīvo pat ilgstošā mīnus 30 grādu salā. Rada ornamentus, kas paliek pat uz apstrādāta granīta. Ķērpji ir tīra gaisa indikators. Tāpēc pilsētās tie neaug.
Atcerēsimies, ka mikroorganismi ir simtiem miljonus, pat miljardus gadu veci. Viņi ir īstie zemes saimnieki. Ieklausīsimies zinātnieku un medicīnisko dienestu prasībās un dzīvosim ilgi un laimīgi.
Hamina-Rīga 21.08.2011.g.
Ar cieņu Leons Stiprais.