Liekulīgais Trusis Sarkanā Vēža spīlēs

Vakar pēkšņi aizdomājos, ka mūsu valstij varbūt tāda karma – 20 gadu cikls. Pirmā valsts pastāvēja 20 gadus un tad nonāca okupāciju spaidos. Dibinājām to vētrainos apstākļos, kad neviens īsti nevarēja saprast, kāda lielvara saimniekos tavā sētā rīt. Aizstāvējām, nosargājām. Mīlējām, slaucām, cienījām un lamājām. Un tagad atceramies ar tādu kā gēnos ierakstītu nostalģiju un grūtsirdību.

Otrajai valstij esam tikko 20 gadu jubileju nosvinējuši. Dibinājām to vētrainos apstākļos, kad neviens īsti nevarēja saprast, kāda lielvara saimniekos tavā sētā rīt. Aizstāvējām, nosargājām. Tagad mīlam, slaucam, cienām un lamājam. Un dziļi sirdī mums mīt neizskaidrojams nemiers. Instinktīvas bailes no tā, ka valsts, neatkarība un brīvība neapturami grimst bezdibenī. Turklāt grūžam to arvien dziļāk mēs paši, savām rokām.

Jo tie bija mūsu valsts pilsoņi, kas pakļāvās dižā reformatora Liekulīgā Truša aicinājumam gāzt un graut, lai jaunu pasauli sev (tas ir, viņam) celtu. Tie bija mūsu valsts pilsoņi, kas, ja arī aizgāja līdz vēlēšanu iecirkņiem, tad, tā vien šķiet, balsoja “par” vienalga ko, lai tik parādītu savu “pret”. Ļaujoties savām visnotaļ cilvēcīgajām dusmām uz valdību, aizvainojumam un teju pirmatnējām alkām pēc laimes lāča. Un tagad 33% vēlētāju jau nožēlo savu pārsteidzīgo rīcību.

Tāpēc nevajag tagad sūkstīties, ka dižais reformators Liekulīgais Trusis nonācis Sarkanā Vēža spīlēs. Iepretim Lācītim, Nacionālajam Bāleliņam, nolamātajām Šķīstajām zaļajām Jaunavām un varbūt arī kādiem neredzamiem politiskās izrādes dalībniekiem. Un tagad stāv viņi kā auni totālā strupceļā. Vārgi šļupst tai pašā zilajā ekrānā, ko skatītājs enerģiski lamā. Kā nolēmēti atkārto vienus un tos pašus iekaltos teikumus. Liekulīgais Trusis pat nespēj cilvēcīgi paskaidrot, vai viņš tiešām izteicies par Sarkangalvītes morālajām tiesībām!

Un, iespējams, šī pretimstāvēšana arī vairo pārliecību, ka atkal jātaisās uz barikādēm. Ar neziņu sirdī – izdosies nosargāt savu valsti vai neizdosies? Vai šī ir situācija, kad gudrākais piekāpjas? Vai Lācītim būtu jāpieņem Sarkanā Vēža spīlēs iespiestā Liekulīgā Truša piedāvājums vadīt valdību? Vai tomēr jāpamet šī izrāde un jāmeklē darbs uz citas skatuves? Bet – kas notiks ar valsti?

Sarkanais Vēzis ir tā nogribējies tikt pie siles (kas gan parasti ir Rukšu prerogatīva), ka atsakās pilnīgi no visām savām prioritātēm un gadu desmitos slīpētajiem mērķiem. Liekulīgais Trusis tā nogribējies tēlot Lāčplēsi, ka brīžiem zaudē pat loģiskas runas un spriešanas spēju. Kā lai citādi vērtē vēlēšanos veidot valdību kopā ar Sarkano Vēzi, kas Liekulīgā Truša tik nīstos oligarhus atbalstījis vai ikvienā balsojumā iepriekšējā Saeimā? Kāpēc pensiju palielināšanas aizstāvji alkst pēc Satiksmes, nevis Labklājības ministrijas? Kā lai notic tādiem zvēriem, kas tik viegli atsakās no saviem principiem un solījumiem? Kas tās vispār par partijām, kam par abām ir trīs premjera amata kandidāti, bet kas izrādās nederīgi šī krēsla ieņemšanai? Normālas partijas vadītāja mērķis ir vadīt valdību. Tad nu secinājums uzprasās pats: pašreizējā izrāde liecina par uzvarētāju mazspēju vai atgādina neglītu politisku spēli.

Un ko lai domā par protestētāju aizturēšanu Rīgā? Žurnālistam jāaiziet no darba tādēļ, ka viņš karstumā izteicies par Šķīstajām zaļajām Jaunavām. Citiem sava viedokļa paudējiem nācies iepazīties ar kāda policijas iecirkņa ērtībām. Kāpēc mūsu valstī pēkšņi ir aizliegts paust savas domas trāpīgos vārdos?

To, kas notiek galvaspilsētā, miera laikos tiešām varētu nosaukt par zvēru cirku. Ja vien situācija nebūtu tik nopietna. Patlaban valsts var nonākt bezprincipiālu, varas un atriebības kāru, liekulīgu un pat melīgu, dažkārt smagas amnēzijas un akluma mocītu zvēru rokās. Vai mums to vajag? Vai tiešām labklājība sit tik augstu vilni, ka varam sākt eksperimentus un ļaut ambicioziem zvēriņiem spēlēt politiku? Diez vai, jo valsts nav smilšu kūciņa, ko aizslaucīt, ja nu gadījumā nav izdevusies.

Liene Akmens