20 izniekoti gadi?

Nupat kā atzīmējām 20 gadus, kopš Augstākā padome pieņēma Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. Ir izaugusi vesela paaudze, kopš slavenā saukļa «Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!» skandēšanas. Kā izmantots šis laiks un ko esam sasnieguši?

Valdošie politiķi ne bez lepnuma mums atgādina, ka atjaunotā Latvijas Republika šo gadu laikā ir sasniegusi daudz. Esam kļuvuši ne vien par starptautiski atzītu valsti, bet arī par NATO un ES pilntiesīgu dalībvalsti. Tas, protams, ir nozīmīgs veikums, bet par kādu cenu? «Pateicoties» labējo politiķu alkatībai un «prihvatizācijas» tieksmēm, esam tikuši pie iznīcinātas rūpniecības un nacionālās lauksaimniecības, likvidētas valsts mājokļu programmas, iedzīvotāju skaits no vairāk nekā 2,5 miljoniem sarucis līdz 2,2 miljoniem un tas joprojām turpina samazināties.

«Pateicoties» tam, ka esam ļāvušies sev iestāstīt – pie visām mūsu nelaimēm vainojama okupācija un tās sekas, esam piedzīvojuši arī neaptveramu valsts izlaupīšanu. «Pateicoties» neprasmīgiem politiķiem, kas tagad valsts ekonomikas stutēšanas vietā mūs baro ar stāstiem par pareizu vēstures izpratni un nacionālisma nozīmi tautsaimniecībā, esam tikuši pie 200 tūkstošiem bezdarbnieku, 10 tūkstošiem līdzcilvēku, kuri ik dienas cieš badu, un vairākiem simtiem tūkstošu emigrantu, kas devušies iztikas meklējumos uz citām zemēm. Sekas ir kā pēc kara. Kara, kura nav bijis.

Dažbrīd pārņem sajūta, ka drīz vien ideālistiskais sauklis «Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!» pārvērtīsies par skaudru realitāti vairumam Latvijas iedzīvotāju! Protams, tā aizstāvjiem – labējiem politiķiem – to vieglāk saukt, sēžot dārgu limuzīnu sēdekļos un ģērbjoties atbilstoši jaunākajām Londonas vai Parīzes modes tendencēm. Tikai – kas mums, darba ņēmējiem, no tā? Pietiek! Pietiek maksāt par citu kļūdām!

Pienācis laiks samazināt uz darbaspēku attiecināmos nodokļus, kas pie mums ir augstāki nekā Zviedrijā un bremzē ražošanas attīstību. Beidzot jāpanāk progresīvā ienākumu nodokļa ieviešana fiziskām personām un uzņēmumiem, kas cilvēkiem un firmām ar vidējiem un maziem ienākumiem ļautu samazināt nodoklī nomaksājamo summu. Ar nodokli neapliekamajam minimumam jābūt vienādam ar minimālo algu! Laiks ieviest akcīzes nodokli luksusa precēm un bagātības nodokli, lai krīzes smagums tiktu taisnīgi pārdalīts starp sabiedrības bagātajiem un mazturīgajiem slāņiem. Mums jāpasaka skaļš un kategorisks «nē» jebkādai pensiju un sociālo pabalstu samazināšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka tie jau tagad nereti ir zem iztikas minimuma līmeņa.

Pēdējie 20 gadi, šķiet, ir lielā mērā izniekotu iespēju laiks. Ja kādreiz, 90-to gadu sākumā, mīlējām stāstīt anekdotes par poļiem, tad tagad uz viņu zemi noraugāmies ar baltu skaudību. Polija ir spējusi izmantot suverenitātes un līdzdalības Eiropas Savienībā piedāvātās iespējas. Kamēr mēs esam smējušies, poļi ir smagi strādājuši un – vai, tu, re? – tā ir vienīgā valsts, kas 2009.gadā ne tikai nepiedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, bet pat turpināja, lai arī nelielu, tomēr ekonomikas izaugsmi. Ikviens, kurš aizvadīto gadu laikā atkārtoti apmeklējis šo valsti, būs novērtējis, kā Polijā tiek celtas jaunas ražotnes un rūpnīcas, kā attīstās ceļu tīkls un jauni mājokļu mikrorajoni. Tas ir ceļš, kas būtu ejams arī Latvijai. Tas ir ceļš, kas iespējams, tikai nomainot pašreizējo strādāt negribošo un strādāt nespējīgo valsts politisko eliti.

Ivars Jakovels

Politikas zinātnes maģistrs
Politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs”
Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks

http://ivarsjakovels.blogspot.com/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *