Nupat jau iet vaļā – «Saskaņas centrs», neprazdams saprast politisko situāciju un atzīt savas kļūdas, ierosinājis pamatīgu vēstuļu kampaņu, lai mudinātu Valsts Prezidentu aicināt «Saskaņas centru» valdībā. Un – vai tas kāds brīnums? – atsaucība kampaņai ir mežonīga. Nepagūst partija savu kampaņu izsludināt, kad Rīgas pils jau saņēmusi pusotru tūkstoti organizētu vēstuļu ar vienīgo pareizo viedokli. Tūdaļ sarosās arī atsevišķi masu mediji – vai tas kāds brīnums, ka tikai krievvalodīgie? – ar aicinājumiem izbeigt kādā konkrētā valodā runājošo cilvēku diskrimināciju. Kāda televīzija, kas raida šādi domājošajiem, tūdaļ intervē nacionālboļševiku līderi, kurš nu gatavs rīkot protesta akcijas (sazin, cik miermīlīgas demonstrācijas puisis ar tādu vārdkopu ir domājis?), kuru mērķis ir «Saskaņas centra» iestumšana valdībā.

Vakar pēkšņi aizdomājos, ka mūsu valstij varbūt tāda karma – 20 gadu cikls. Pirmā valsts pastāvēja 20 gadus un tad nonāca okupāciju spaidos. Dibinājām to vētrainos apstākļos, kad neviens īsti nevarēja saprast, kāda lielvara saimniekos tavā sētā rīt. Aizstāvējām, nosargājām. Mīlējām, slaucām, cienījām un lamājām. Un tagad atceramies ar tādu kā gēnos ierakstītu nostalģiju un grūtsirdību.

Latviešu valodā lasošajiem un dzirdošajiem, iespējams, paslīdēs garām kaislības, kuras izraisījušās ap telekompāniju «TV5». Proti, 18. novembrī daži ”skatītāji” no 18.30 līdz 19.30 nav bijuši 11. Novembra krastmalā Rīgā vai kādā svinīgā pasākumā, kas veltīts valsts proklamēšanas gadadienai, bet gan centīgi sēdējuši pie televizora ekrāniem un vērojuši šī telekanāla raidījumu «Bez cenzūras». Un pēc tam pasūdzējušies tādai nereti kuslai organizācijai kā NRTP. Un šī – tavu brīnumu! – reaģējusi uz šo ”skatītāju” sūdzībām!

18. novembris ikvienam Latvijas iedzīvotājam uzjundī pārdomas. Vieni turpina zākāt valsti (lielākoties valdības, nevis zemes izpratnē), citi vienaldzīgi slēgā televizoru un šķendējas, ka tikai Zatleru un visus sešus mūsu helikopterus rāda. Vēl citi izmanto brīvdienu, lai mazgātu veļu, tīrītu māju un izskraidītu atsevišķos strādājošos veikalus.

Redz, kā domas lido un sasniedz mērķi! Kopš krīzes sākuma savā ģimenē realizēju plānu «Lieto Latvijas preci!» – cik nu tas ir iespējams, jo ne jau visu ikdienā nepieciešamo mūsu valstī ražo. Un nu uzzinu, ka trīs lielākie Latvijas pārtikas ražotāji apņēmušies popularizēt pie mums ražoto.

Kādreiz niknums smēlās pāri malām, kad televīzijā vai radio kārtējo reizi sludināja kādu librešu pārākumu pār citām libresēm un spārniņiem. Tad krita uz nerviem dažādu procentu, santīmu, noguldījumu un citu izdevīgumu reklāmas.

Visu laiku gribas teikt "man žēl".

Man ir žēl, ka šādi viss notiek! Man ir žēl, ka mūsu valstī nav vienotības. Man ir žēl, ka man jāpiedalās piketā pret Godmani, kura dēļ es 1991. gadā sēdēju barikādēs. Man ir žēl, ka piedalījos pasākumā, kurš tika pavērsts pret Saeimas deputātu Arti Kamparu, kuru kā politiķi es cienu. Man ir žēl, ka vienīgais cilvēkus uz Rīgu spēja saaicināt Štokenbergs, kurš izvirzījis lozungu «Nost ar Saeimu!». Man ir žēl, ka tagad Latvijā vairs nebūs iespējams sarīkot masu politiskos pasākumus un tādējādi tautai būs aizliegts paust savu viedokli. Absolūts demokrātijas pārkāpums!