Šķiet, ka sniegs nu visiem ir pieriebies līdz mielēm. Snieg ar intensitāti „vismaz reiz nedēļā un pamatīgi”. Pie mums veikalā atkal izbeigušās sniega lāpstas, bet ārzemju ražotāji nespēj tās saražot, jo sniegs šoziem valda it visur Eiropā un šī ir tikpat pieprasīta prece kā bērnu ragaviņas un distanču slēpes.

„Maz bija tādu valsts vīru, kas patiesi kalpoja valstij. Lielākajai daļai valsts bija slaucama govs. Tikuši pie varas tie raudzīja sev personīgi kaut ko nodrošināt, uzsākot izdevīgus veikalus,” tā pirms vairākiem gadu desmitiem savā darbā Jaunsaimnieks un velns rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš. Vai šodien ir kas mainījies?

Latviešu valodā lasošajiem un dzirdošajiem, iespējams, paslīdēs garām kaislības, kuras izraisījušās ap telekompāniju «TV5». Proti, 18. novembrī daži ”skatītāji” no 18.30 līdz 19.30 nav bijuši 11. Novembra krastmalā Rīgā vai kādā svinīgā pasākumā, kas veltīts valsts proklamēšanas gadadienai, bet gan centīgi sēdējuši pie televizora ekrāniem un vērojuši šī telekanāla raidījumu «Bez cenzūras». Un pēc tam pasūdzējušies tādai nereti kuslai organizācijai kā NRTP. Un šī – tavu brīnumu! – reaģējusi uz šo ”skatītāju” sūdzībām!

Krieviem ir tāda reklāma: sak, ja tu vēl joprojām mazgā ar nepareizo veļas pulveri, tad mēs ejam tev parādīt, kāds ir īstais.

Mūsu valdība laikam samācījusies (drīzāk jau dziļais ...pī... apstākļu bezdibenis mudinājis iemācīties) no šīs reklāmas un nu tik plāno, kādā vēl izsmalcinātā veidā tikt klāt mūsu maciņiem un kārtīgi paplosīties. Un laikam bezdibenis ir tik dziļš (vai prātiņš tik sekls), ka valdība ķeras klāt it visam.

Es ticu, ka šis raksts uzrunās katru, kurš mīl savu pilsētu, Tukuma novadu, ģimeni kā paliekošu vērtību un sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu.

Man radās jautājums: Kādi būs turpmākie gadi, ko mums gaidīt no šī nākamā laika posma, kurš kā nezināms un nepārredzams mākonis virzās arvien tuvāk?

Un savā sirdī es skaidri dzirdu, ka tas būs laiks, kuru mēs izveidosim paši, un saņemsim to, ko ticībā nesam savās sirdīs.

Es vēlos dalīties ar savu redzējumu par lietām, kuras, manuprāt, būtu jāmaina pašvaldības struktūrā, lai būtu iespējams īstenot reformas, kuras ir nepieciešamas, lai nu jau Tukuma novads, ne tikai Tukuma pilsēta, darbotos kā labi noregulēts mehānisms.

Tā bija pierasts teikt mūsu ģimenē, kad šausminājāmies par kādu nepatīkamu notikumu. Mana Grošiņa atcerējās soda ekspedīciju Tukumā, stāstīja, kā Raudas ielas galā degušas mājas.

Atcerējos šos viņas nostāstus, kad mana bijusī skolniece, tagad - Nacionālā teātra producente Madara Aizgrāve- aicināja mani -'kā vēsturnieci" noskatīties izrādes "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā" ģenerālmēģinājumu.

Pēdējos gados esmu bijusi stipri skeptiska pret daudzām izrādēm mūsu teātros. Vai nu tajās ir vulgaritāte un lētums, kas domāts pieticīgas teātra gaumes cienītājiem, vai arī - par visu varu -centieni radīt kaut ko oriģinālu, kas jau sen vairs nav nekas diži oriģināls.

Nacionālais teātris gan pēdējā laikā pārsteidz pozitīvi. Es galīgi neesmu nekādu, arī teātra žurku, cienītāja, bet  bez tām teātrī ir arī daudz interesantu, dziļu  izrāžu.

Lai cik vilinoši arī nebūtu turpināt kritizēt visu un visus, ir pienācis laiks katram, kam Latvija nav vienaldzīga, mierīgi ievilkt elpu un sākt lūkoties pēc risinājumiem. Pēc risinājumiem, kas ļauj ikvienam ar pašcieņu saredzēt izeju no patiesi neapskaužamās situācijas. Tai skaitā pensionāram laukos, tai skaitā ministru prezidentam, tai skaitā opozīcijai un valdošajiem. Ikvienam no mums.